Sliktajā savs labums

Mūsu politiskajai varai nav arī tāda attaisnojuma reformu lēnumam kā kareivīgas un patiešām ietekmīgas arodbiedrības. Tādēļ ne viss no starptautiskās diskusijas var likties interesants.Toties būtiski, ka, uzsverot neatliekamo nepieciešamību reformēt publisko sektoru, The Economist tomēr norāda: svarīgi ir ne tik daudz vienkārši samazināt sektora finansējumu, cik uzlabot tā sniegto pakalpojumu kvalitāti. Izdevums kā piemēru min Singapūru, kas pazīstama kā valsts ar vienu no efektīvākajām ierēdniecībām pasaulē, bet tas tiek panākts arī ar labu atalgojumu - labākie vietējā civildienestā var gadā nopelnīt pat 2 miljonus USD. Respektīvi, svarīgi ir nevis «ar rubli» sodīt visu nozari, bet radīt priekšnoteikumus izcilāko labākam atalgojumam un vājāko nepiesegšanai. Piemēram, jau citā, ASV sliktajai izglītības sistēmai veltītā, publikācijā kā pozitīvi piemēri minēti Kolorādo, Delavēras un Floridas štati, kuros tiek veidoti pedagogu darba kvalitātes kritēriji, atbilstīgi kuriem, vērtējot katra pedagoga sniegumu triju gadu periodā, alga vai nu palielinās, vai samazinās.Jebkurā gadījumā, lasot par to, cik ievērojamas privilēģijas publiskais sektors uzkrājis citās valstīs, jāsecina, ka Latvijā politiķiem, kuriem taču nav jāiegulda pūles šo privilēģiju mazināšanā (jo tādu nav), nebūs attaisnojuma, ja viņi neizmantos iespēju un nereformēs publisko sektoru efektivitātes celšanas aspektā, līdz kuram politiķi citviet varbūt nemaz netiks, jo pulveris būs izšauts milzu cīņās par, teiksim, atalgojuma samazināšanu 5% apmērā vai 40 dienu atvaļinājuma saīsināšanā līdz 30. Izsakoties mazliet ciniski, Latvijas priekšrocība ir tā, ka publiskais sektors, iespējams, ir pārāk skaitliski uzblīdis, toties nav izlutināts; mūsu arodbiedrības var likties populistiskas, tomēr, salīdzinot ar citu zemju arodbiedrību cietpaurību, mūsējās ir gluži adekvātas.