Eiropā ielu futbols palīdz saprasties atšķirīgiem jauniešiem, Latvijā šī ideja ienākusi pārveidota
Ka tu domā, viņi lieto narkotikas? — man vaicāja kāds blakus sēdošais pusaudzis un norādīja uz futbolistiem. Uz viņu melnajiem krekliem bija uzraksts Dads against drugs, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē "Tēvi pret narkotikām". Tas ir nosaukums futbola komandai, ko pirms septiņiem gadiem Lielbritānijā izveidoja tēvi, kuri paši reiz lietojuši narkotikas. Viņi gribēja saviem bērniem parādīt, ka dzīve sportojot ir interesantāka par dzīvi, lietojot narkotijas. Komandas devīze bija "Bloķē narkotikas ar futbolu!" Pirms mēneša šī komanda piedalījās Eiropas ielu futbola festivālā Foča08 Bosnijas un Hercegovinas provincē Fočā, kur pulcējās 24 ielu futbola amatierkomandas no 15 Eiropas valstīm. Fočā cīnījās arī Latvijas komanda, kas sola jau šā gada jūlijā sākt ielu futbola tradīciju Latvijas pilsētās.
Bez grūstīšanās
Ideja par ielu futbolu kā sociālu rīku radās Vācijā, kur tika nodibināta organizācija Streetfootballworld, lai panāktu, ka futbola spēle palīdz saprasties atšķirīgajām sociālajām grupām vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Foča08 spēlēja komandas, kur apvienojušies bezpajumtnieku bērni, nepilngadīgie likumpārkāpēji, klaiņotāji, trūcīgie. Īpaši attīstīts ielu futbols ir Portugālē un Lielbritānijā, vairākas komandas izveidotas Balkānu valstīs.
"Futbols maina dzīvi. Patiešām," saka Vladimirs Borkovičs, viens no Streetfootballworld dibinātājiem. Viņš zinot vairākus puišus, kuri ielu futbolā ieguvuši draugus, pārtraukuši klaiņot un pat atraduši darbu. Spēle dodot arī iespēju satikt puišu elkus — slavenus futbolistus. Viens no viņiem — kādreizējais Vācijas futbola valstsvienības spēlētājs Karstens Ramelovs — bija ieradies arī Fočā.
Ielu futbola spēle no klasiskā futbola atšķiras ar to, ka ilgst tikai 10 minūtes. Laukums ir 10X15 metrus liels, katrā komandā ir pa astoņiem spēlētājiem un viens no galvenajiem noteikumiem — spēles laikā jāizturas ar cieņu pret pretinieku un bez grūstīšanās. Te nav tiesnešu, vien novērotājs. Spēlētājiem pašiem jāziņo, ka viņi pārkāpuši noteikumus, un strīdi jārisina pēc spēles, novērotāja klātbūtnē. Bieži vien spēles izvērtēšana esot ilgāka par pašu spēli. "Nē, tu mani speciāli pagrūdi!" Fočā iekarsis bija kāds Maķedonijas spēlētājs, un strīdējās ar pretinieku tik ilgi, kamēr vainīgais atzina — jā, viņš esot bijis par šerpu. Beigās paspieda viens otram roku un, slaukot no pieres sviedrus, papliķēja pa muguru. Tāds arī ir ielu futbola mērķis — iemācīt jauniešus atzīt kļūdas un pieņemt lēmumus. "Visvieglāk taču sporta spēlēs ir zaudējumu novelt uz tiesnesi, sakot, ka viņš ir uzpirkts vai lemj kādai komandai par labu, tāpēc ielu futbolā lēmēji ir paši," noteikumus komentēja V.Borkovičs.
Latvijā — top
Eiropas ielu futbola festivālā Fočā piedalījās arī Latvijas komanda, ko veidoja puiši no Rīgas futbola amatierklubiem, Rīgas 92. un 61.vidusskolas. Ivo Čapiņš, Latvijas ielu futbola asociācijas pārstāvis, stāsta, ka puiši spēlē pirmo gadu. Lai izveidotu asociāciju, meklēti sponsori un bankā ņemts ES finansēts kredīts bez ķīlas, ko piedāvā speciāli jauniešiem. Latvijas Futbola federācija finansiāli atbalstīt nevarot, toties palīdzot tehniski un morāli.
I.Čapiņš sola, ka ielu futbols Rīgas, Liepājas, Alūksnes, Daugavpils, Talsu, Olaines, Rojas un Cēsu ielās sāksies jau jūlijā. Pārvietojamie vārti un borti jau esot iegādāti. Spēles notikšot gan uz asfalta, gan zālienā — atkarībā no spēles vietas. Taču Latvijā, atšķirībā no manis redzētā, spēles dalībnieku vecumam nav ierobežojuma un par dalību ir jāmaksā. Arī pārrunas pēc spēles nav paredzētas, rezultātu lemšot tiesnesis. Kā ar futbola sociālo ideju?
Katras valsts ziņā ir tas, vai pārņemt ielu futbola sociālo ideju vai nē, jo asociācija stingri nenosaka, ka būtu jāspēlē tikai tiem, kuriem vajadzīga integrācija, saka Džordžs Springborgs, Streetfootballworld projektu menedžeris. Taču viņš piebilst: "Labāk būtu, ja pie spēlēšanas tiktu tie, kuriem to visvairāk vajag." I.Čapiņš sola, ka sports integrācijai tiks izmantots, visticamāk, nākamgad. "Patlaban ielu futbols jāiekustina un cilvēki jāieinteresē. Lai ieviestu godīgās spēles principus, vajadzīgs ilgs izskaidrošanas laiks un sociālās kultūras iedibināšana," uzskata I.Čapiņš.
"Kur tad lai bērni trenējas?! Rīgā taču ir tik maz sporta laukumu un zālāju!" iebilst Laila Lapiņa, Rīgas 1.speciālā internātskolas direktore un sporta skolotāja. Skola atrodas Ģertrūdes ielā, tas ir Rīgas centrā, retu reizi skolēni tiekot Latvijas Universitātes stadionā. "Ja būtu sporta laukumi, nevajadzētu nodarboties ar bērnu rehabilitāciju," pārliecināta L.Lapiņa.