Spēle bez noteikumiem

Tagad ir apritējis gads kopš K.Timermanis nav Daugavas stadiona direktors, tomēr, no malas vērojot valsts aktivitātes sporta jomā, redzams, ka sporta politika vairāk līdzinās spēlei bez noteikumiem, nevis pasākumu sistēmai, kas nodrošina nācijas veselību un augstus sporta sasniegumus. Un šī spēle ir vai nu haotiska skriešana ar futbola elementiem ("futbolēšana") vai arī kādi slīkšanas vingrinājumi, kuros izglābšanās ir pašu slīcēju uzdevums un misija. Apsveicams, bet vienlaikus mulsinošs šķiet IZM pasūtītais un SIA Corporate and Public Management Consulting Group izstrādātais pētījums Sporta bāzu celtniecības plānošana un attīstība Latvijā. Pētījuma autori konstatējuši, ka "nepastāv vienots koordinācijas un informācijas apmaiņas mehānisms starp institūcijām, kas nodarbojas ar veselīga dzīvesveida veicināšanu un uz augstiem sasniegumiem orientētas sporta politikas plānošanu". Arī pašreizējās valdības deklarācijas 11.2.punkts nosaka šādus mērķus — "Pilnveidosim valsts sporta pārvaldīšanas institucionālo struktūru un funkcijas. Nodrošināsim efektīvu un koordinētu sporta politikas izstrādi un īstenošanu". Lai nebūtu ilūziju par it kā pamestību šajā valsts pārvaldes lauciņā, jāatgādina, ka, sākot ar 2005.gadu, valsts ierēdņu skaits sporta vadības organizācijās ir būtiski pieaudzis: IZM paspārnē bez Sporta pārvaldes ir izveidots arī Valsts sekretāra vietnieka postenis sporta jautājumos, radies Sporta departaments, tomēr tas ir vairāk vairojis iekšējās nesaskaņas, nevis veicinājis sakārtotību sporta jomā. Tautas gudrība vēsta, ka jāzina īstās durvis, pie kurām klauvēt. Vai kāds var atbildēt, kas patlaban ir Latvijas sporta "cilvēks Nr.1"? Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe, IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos Edgars Šneps, sporta pārvaldes direktors Aldis Liekniņš vai Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis? Katrs no šiem cilvēkiem pārstāv Latvijas sportu, tomēr šķiet, ka šie cilvēki katrs darbojas pašu izveidotā sistēmā, pasaulē. Kas no šiem cilvēkiem izstrādā valsts sporta politiku? Kas to realizē? No kā prasīt atbildību par nepadarītajiem darbiem? Sporta infrastruktūra ir viens no būtiskākiem priekšnoteikumiem sporta dzīvotspējai valstī, un iepriekš minētais pētījums sniedz graujošu novērtējumu sporta politikai. "Sporta objektu finansēšana daudzos gadījumos notiek ārpus IZM izstrādātās sporta politikas noteiktajiem mērķiem, līdz ar to nedodot iespēju institūcijai, kas atbildīga par sporta politiku valstī, piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā." Mērķi deklaratīvu tēžu veidā Nacionālajā sporta attīstības programmā 2006.—2012.gadam ir izvirzīti, tomēr to sasniegšanai nepieciešamais mehānisms nav pilnvērtīgi iedarbināts. Un grūti spriest — vainīga pati sporta sistēma vai tās veidotāji? Interesanti būtu dzirdēt arī atbildīgo ierēdņu viedokli par šo, jo līdz šim IZM nav atzinusi nevienu sistēmas rakstura problēmu savā darbībā. Pat Valsts kontroles aizrādījumi tika interpretēti vien kā atsevišķi nepabeigti darbi. IZM preses relīzes par pēdējiem diviem trim gadiem satur tikai nekritiskas un pozitīvas ziņas. Tomēr ar pozitīvo domāšanu nepietiek, lai risinātu problēmas, jo tā vispirms jāapzinās un jānosauc. Šķiet, ka preses relīzes tika izvēlētas kā līdzeklis negatīvā publiskā tēla labošanai, kas radies no neskaidru, nepamatotu lēmumu pieņemšanas, piemēram, Saulesdārza gadījumā. Jājautā, vai nepareizus lēmumus var izārstēt ar labu paziņojumu presei? Daudzas publiskas darbības ir bijušas ne tikai absurdas, bet brīžiem pat komiskas: "ugunsgrēka dzēšanas vārdā" IZM vairāk nekā trīs reizes pusgadā paziņojusi par lēmuma pieņemšanu par Daugavas stadiona neprivatizēšanu un nodošanu Rīgas domei, kura gan nesteidzas pārņemt nopietnās investīcijas prasošo nacionālo sporta bāzi. Bet laikam IZM ierēdņi uzskata, ka ar preses relīzi problēma ir atrisināta, jo valdības deklarācijā līdzās Mežaparka estrādes atjaunošanai Daugavas stadions nav pieminēts. IZM ierēdņi, palielinoties sabiedrības spiedienam, nepārtraukti ir laipojuši starp pašu izstrādātajiem sporta politikas dokumentiem, kas nosaka, ka valstij jāatbalsta sporta objektu celtniecība, apsaimniekošana, un pašu radītās "politikas" augļiem — paziņojumiem, ka valstij sporta objektu apsaimniekošana nav raksturīga funkcija. Ja par valstij raksturīgu funkciju uzskatāma ēku iznomāšana par Ls 1000 un ledushalles iznomāšana Daugavas stadionā par Ls 3500 gadā, tad — kā teicis kāds pazīstams sporta komentētājs — "tāds futbols mums nav vajadzīgs!" Baidoties vai nevēloties iesaistīties konfliktos ar priviliģētiem nomniekiem, ministrijas ierēdņi gadiem noskatās uz valsts resursu izšķērdēšanu, vienlaikus atrunājoties par līdzekļu trūkumu. Kaut kāds absurda teātris ar futbola elementiem! Tagad par slīkšanas vingrinājumiem. Daugavas stadionā pēdējos piecos gados ir nomainījušies seši vadītāji! Cik ilgi panākumiem orientēts cilvēks var vadīt kādu pussabrukušu sporta būvi vai stagnējošu sporta organizāciju, kad nav skaidrības ne par mērķiem, ne par pieejamajiem līdzekļiem situācijas uzlabošanai? Atrodoties vadošā amatā nepilnus divus gadus, bijusi iespēja pārliecināties, ka sporta nozarē nav nekādas sakarības starp valsts atbalstu noteiktiem sporta veidiem, noteiktām sporta bāzēm un valsts sporta politikas dokumentiem. Apelēšana pie sporta politikas pamatnostādnēm izrādījās IZM ierēdņu lieka laika tērēšana. Kā neoficiālā sarunā atzinis galvenais valsts ierēdnis sporta jomā Edgars Šneps — IZM jau grib to labāko sportam, bet ir arī jāpielāgojas sistēmai. Interesanti — kādai sistēmai? Sistēmai, par kuras neesamību runā pašas sistēmas veidotāju — IZM — pasūtītais pētījums? Varbūt kādiem mums nezināmiem spēkiem? Rezultātā pašreizējā sporta sistēmā paliek cilvēki, kas spēj pielāgoties "sistēmai", tas ir, neko nedarīt un jebkurā brīdī spēt atrunāties. Pārvaldes sistēma tiek pielāgota konkrētām personālijām, nevis sporta politikas mērķiem un uzdevumiem. Šādā situācijā ir pagrūti iedomāties kādu kontroles sistēmu, kā arī praktiski neiespējami atrast personu, no kuras prasīt atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Domājot, ka problēma varētu būt ideju trūkumā, 2006.gadā tika izstrādāts un iesniegts IZM redzējums par Daugavas stadiona kā nacionālās sporta bāzes attīstību. Aizbildinoties ar plāniem par stadiona nodošanu Rīgas domei, finanšu grūtībām, kā arī citām izglītības jomas prioritātēm, piedāvājums pat netika izskatīts. Priekšlikums turpināt diskusiju pēc būtības, iesaistoties IZM darba grupās, tika noraidīts. Joprojām nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem Daugavas stadiona atjaunošana būtu sliktāka vai nevajadzīgāka par Olimpisko centru celtniecību, kas plaši noris Latvijas reģionos un ir atbalstāma?! Pašas IZM pasūtītais pētījums atklāj, ka "ministriju starpā nav vienotu kritēriju sporta būvju finansēšanā, investīciju projektu attīstībā vērojama ministriju individuālā pieeja (sporta būves tiek finansētas no IZM, Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas), bet projektu atlasē vērojama pārspīlēta politisko partiju iejaukšanās". Lai izbeigtu karuseli, kādam ir jāpieņem atbildīgs lēmums, ar skaidru argumentāciju un īstenošanas mehānismiem. Izskatās, ka pirms tam ir jāmaina lēmumu pieņemšanas sistēma. Lai nebūtu tā, ka vieni ražo politikas plānošanas dokumentus, otri pieņem lēmumus, vadoties pēc tikai viņiem zināmiem kritērijiem, bet trešie izdomā pamatojumu pozītīvisma kampaņai. Jebkurā gadījumā ir vajadzīga politiskā griba — ne tikai saukļos, deklarācijās, bet arī darbos. Šī valdība ir nostrādājusi jau vairāk nekā 100 dienu, IZM ierēdņi nemainīgi sēž savos krēslos vairāk nekā trīs gadus — tas ir pietiekams laiks, lai būtu tiesības prasīt rezultātus.