"Kāpēc tagad tik bieži tiek runāts par reformām? Galvenais iemesls ir budžeta konsolidācija. Ir kārdinājums konsolidēt, nesamazinot tēriņus un neceļot nodokļus. Un tad kā iespēja tiek minētas strukturālās reformas, kas gan parasti nenozīmē neko konkrētu," Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā publisko diskusiju ciklā "Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases" aprīļa diskusijā "Strukturālās reformas – kas lācītim vēderā?" norādīja Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Vjačeslavs Dombrovskis.Patlaban reti tiek runāts, ka strukturālās reformas ne tikai ir saistītas ar valsts izmaksu samazināšanu, bet arī ar to, ka reformām publiskajā sektorā būtu jārada tādi nosacījumi, lai valsts sektors strādātu ne tikai lētāk, bet arī kvalitatīvāk. Turklāt valsts uzdevums ir ne tikai reformēt savu saimniecību, bet arī stimulēt privāto sektoru mainīties, lai arī tas kļūtu kvalitatīvāks. Taču, lai arī ir bijušas vairākas labas idejas, kā pārveidot privātuzņēmēju motivāciju mainīties, gala izpildījums klibo. Tas ir novedis pie tā, ka triju gadu laikā mūsu tautsaimniecības struktūra praktiski ir palikusi tāda pati, kāda tā bija jau pirms krīzes. Tā vien šķiet, ka visai ātri ir aizmirsies viens no iemesliem, kāpēc mūsu ekonomika tik smagi cieta pasaules finanšu krīzē, proti, tas bija ne tikai pārlieku lielu un nevajadzīgu valsts tēriņu, bet arī pašas ekonomikas lielās nesabalansētības dēļ.**Joprojām uz ļodzīgām kājām**Sākoties krīzei, ne viens vien eksperts minēja, ka Latvijas ekonomika stāv uz ļodzīgām kājām – tās galvenā stute ir lēti kredītresursi, bet tā pārāk maz rada vērtības, proti, preces un pakalpojumus, kas ir pieprasīti pasaules tirgos. Jau tad tika norādīts, ka rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) ir pārāk mazs. Pirms krīzes mūsu ekonomika bija ļoti orientējusies uz iekšējo patēriņu, taču diemžēl teikt, ka nu situācija ir ļoti kardināli mainījusies, ir pāragri. Patlaban ir krietni sarucis kopējais IKP – uzpūstais burbulis ir izlaidis gaisu, taču ekonomikas struktūras procentuālās izmaiņas ir salīdzinoši nelielas."Mūsu ekonomika joprojām ir pakropla," atzīst Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks. Viņš piebilst, ka patlaban ekonomikas struktūras maiņa notiek pārāk lēni. "Tā vien šķiet, ka mēs atkal šļūcam atpakaļ vecajās sliedēs – turpat, kur bijām pirms krīzes. Ja tas tā notiks, tad lielā mērā būsim izniekojuši šo krīzes laiku. Mēs neko praktiski nebūsim ieguvuši, vien zaudējuši vienu būtisku resursu – darbaspēku," norāda ekonomists.Salīdzinot 2007.gadu, kas bija trekno gadu pēdējais pilnais gads, ar pagājušo gadu, izrādās, ka izmaiņas IKP struktūrā ir salīdzinoši nelielas. Proti, ja 2007.gadā apstrādes rūpniecības IKP veidoja 11,4%, tad pērn rūpniecības īpatsvars bija palielinājies tikai par nepilnu procenta punktu – līdz 12,2%. Izmaiņas pakalpojumu sektorā ir līdzīgas. Pirmskrīzes 2007.gadā pakalpojumu īpatsvars bija 73,2%, salīdzinoši 2010.gadā – 74,1% no IKP.Te gan jāpiebilst, ka visvairāk pakalpojumu nozarē ir cietusi tirdzniecība. Ja 2007.gadā tās īpatsvars ekonomikā bija 19,8%, tad pērn vairs 16,4%. Taču, salīdzinot ar 2009.gadu, kad tirdzniecības īpatsvars bija 15,2%, pērn šis sektors savas pozīcijas sāka atgūt. Pieaugums ir vērojams transporta un sakaru nozarē – no 10,2% 2007.gadā līdz 12,5% pērn. Taču IKP ir pieaudzis arī burbuļa nozarē – operācijās ar nekustamo īpašumu, nomu un citu komercdarbību. Ja 2007.gadā šī nozare aizņēma 16,1% no ekonomikas, tad pērn jau 18,9%.Kas attiecas uz valsts sektoru, tad šajā gadījumā runāt par būtiskām pārmaiņām ir pāragri, neskatoties pat uz to, ka šis sektors ir pārdzīvojis lielu izmaksu samazināšanu un politiķi spējuši spert arī noteiktus soļus, lai vismaz iesāktu reformas izglītības, veselības un sociālās aprūpes jomās. Proti, ja valsts pārvalde 2007.gadā veidoja 7,5% no IKP, tad pērn tie bija 7,7%. Savukārt izglītības īpatsvars IKP nav mainījies – gan pirmskrīzes gadā, gan arī 2010.gadā šī nozare aizņēma 4,7% no ekonomikas. Bet veselības un sociālās aprūpes īpatsvars ir pat pieaudzis – 2007.gadā šī nozare veidoja vien 2,8% no IKP, savukārt pērn tās īpatsvars bija pieaudzis līdz 3,2%.**Eksports glābj?**Latvijas ekonomiku no vēl dziļākas bedres ir glābis eksports, kas nenoliedzami ir liels uzņēmēju nopelns. Turklāt šajā gadījumā tā patiesi ir pozitīva ziņa, jo sasniegtie eksporta apmēri ir bijuši pat lielāki par pirmskrīzes laiku. Salīdzinoši – 2007.gadā no Latvijas tika eksportētas preces kopumā par 4,04 miljardiem latu, pērn eksports bija jau 4,67 miljardi latu. Eksports turpina palielināties arī šogad, turklāt neskatoties uz izejvielu un energoresursu cenu pieaugumu pasaulē.Taču arī šajā gadījumā ir svarīgas vairākas lietas, kuras norāda ne tikai uz pozitīvām pārmaiņām, bet arī uz vairākiem riskiem. Pirmkārt, Latvijas konkurētspēja un līdz ar to arī eksportspēja lielā mērā ir palielinājusies tāpēc, ka būtiski ir samazinājies darbaspēka atalgojums. Taču rodas jautājums – kas notiks tajā brīdī, kad nodarbināto atalgojums sāks atkal pieaugt, jo darbaspēka resurss valstī ir krietni sarucis, un vai tad Latvija savu konkurētspēju atkal nezaudēs?
Otrkārt, Latvijas eksports lielā mērā audzis arī tāpēc, ka mums ir veicies ar savu partneru – eksporta valstu – izvēli. Proti, ir pieaugusi ekonomika mūsu galvenajos eksporta tirgos, un tas ir palīdzējis izaugt arī mums. Latvijas eksports balstās uz Vāciju, Krieviju, Zviedriju un Baltijas valstīm. Pagaidām gan nekas neliecina, ka situācija šajās valstīs varētu kardināli pasliktināties, taču eksporta diversifikācija arī turpmāk nebūt nenāks par sliktu.
Treškārt, pozitīvi ir tas, ka eksportētāji ir spējuši dažādot savus produktus. Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā ir mainījusies eksportējamo preču struktūra. "Ja 2000.gadā aptuveni 40% no Latvijas preču eksporta veidoja koksne un tās izstrādājumi, tad jau 2010.gadā to īpatsvars eksportā bija nokrities uz pusi – līdz aptuveni 20%. Turklāt tas noticis nevis tādēļ, ka koksnes eksports samazinātos – tas turpinājis augt diezgan strauji –, bet gan citu preču eksportam augot straujāk. Piemēram, pārtikas rūpniecība 2000.gadā veidoja vien 6% no Latvijas preču eksporta, bet 2010.gadā – jau aptuveni 15%. Strauji pieaudzis arī mehānismu un elektroierīču eksports, kura īpatsvars tajā pašā laikā kāpis no aptuveni 5% līdz gandrīz 13%," komentējot eksporta rādītājus, uzsver Rutkaste.
Darvas karote
Taču arī šajā eksporta medus mucā ir sava karote darvas. Diemžēl, bet Latvijas eksportā ir maz augsto tehnoloģiju preču. Saskaņā ar Eurostat uzskaites metodoloģiju augsto tehnoloģiju eksports veido tikai aptuveni 5% no Latvijas kopējā preču eksporta. ES vidēji tie ir 15%, Lietuvā un Igaunijā – 6,5-7,5%.
"Latvijas eksporta komplicētība ir stipri viduvēja. Turklāt, pētot Latvijas preču eksporta kvalitāti, atklājas, ka ražojam ne vien vidējas komplicētības preces, bet arī ražojam tās zemā kvalitātē," atzīst Rutkaste un piebilst, ka ar kvalitāti jāsaprot ne tikai preču fiziskās īpašības, bet gan visu to īpašību kopums, ieskaitot zīmolu, kas ļauj šo preci pārdot par augstāku cenu, nezaudējot eksporta tirgus daļu. "Šāda eksporta struktūra nozīmē, ka Latvijas attīstības iespējas ir ierobežotas un, visticamāk, bez mērķtiecīgas valsts politikas eksporta komplicētības līmeņa celšanai tā nespēs izrauties no zemu ienākumu slazda," uzskata ekonomists. Proti, šeit prasās pēc pamatīgas reformas, kur būtu iesaistīta gan valsts, gan paši uzņēmēji.
Viens no risinājums ir arī zinātnieku un uzņēmēju sadarbības veicināšana, kuras auglis būtu augstas pievienotās vērtības, tātad dārgāki, produkti. Taču ar šo sadarbību iet kā pa celmiem. Ja uzņēmēji pauž, ka Latvijā zinātnieki nespēj piedāvāt savas izstrādātās inovācijas, tad zinātnieki atbild, ka pats pasūtītājs īsti nezina, ko vēlas.
"Problēma nav zinātnē un zinātniekos – mēs piedāvājam to, ko mums pasūta. Ja pasūtītājs ir pseidolīmeņa tautsaimniecība, tad arī no zinātnes lielu kvalitāti un līmeni nevar prasīt. Kvalitātes kritēriju prasīgumam jābūt no apakšas, un to citādi nevar panākt," diskusijas laikā ES mājā sacīja Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs profesors Elmārs Grēns.
Arī Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš norāda, ka problēmai ir divas puses. "Pirmā ir tā – cik Latvijā vispār ir uzņēmumu, kas ir gatavi iesaistīties zināšanu ietilpīgās nozarēs un izmantot idejas, kuras ģenerē akadēmiskā vide. Mēs zinām, ka mūsu ražošanas struktūra ir tāda, kāda nu tā ir, un ļoti lielā daļā Latvijas ražošanas nozaru nekādas lielās inovācijas vispār nav izmantojamas. Otra problēmas daļa ir tā – vai zinātnieki spēj saskatīt savas idejas kā inovācijas un to, ka tās var izmantot produktu radīšanā. Te arī ir problēmas," atzīst Auziņš.
Investīcijas mainīs?
Taču, ja investēt augstākās tehnoloģijās nav gatavi vai nevar vietējie uzņēmēji, inovācijas var arī importēt, pievilinot investīcijas no ārvalstīm, proti, ja pie mums savas ražotnes atver tehnoloģiski attīstīti uzņēmumi. Investīcijas ražošanā ir nepieciešamas, lai arī turpmāk būtu iespējams kāpināt eksporta apmērus. Bez tām drīz vien situācija sāks buksēt un būtisku pieaugumu vairs tautsaimniecība nepiedzīvos. Taču patlaban gan īpaši priecāties par to, ka investīcijas aizietu augstās tehnoloģijās, Latvijā vēl nevar. Pozitīva ir ziņa, ka arī krīzes laikos ir pieaugušas investīcijas apstrādes rūpniecībā (kopš 2007.gada pieaugums ir 235 miljoni latu), taču vēl vairāk tās ir nonākušas nekustamo īpašumu nozarē (kopš 2007.gada pieaugums ir 272 miljoni latu).
Patlaban investīciju piesaistē traucē ne tikai Latvijas salīdzinoši zemais kredītreitings un sliktā ekonomiskā situācija, bet arī liels darbaspēka zaudējums (turklāt ne tikai fiziski paliek mazāk strādāt varošu cilvēku, līdz ar ilgstošu bezdarbu krītas arī viņu kvalifikācija), kā arī valdības veiktā budžeta konsolidācijas politika, kura lielā mērā tiek balstīta uz nodokļu palielināšanas rēķina. Biežās nodokļu izmaiņas un neprognozējamā vide atbaida investorus ne mazāk kā slikta valsts ekonomiskā situācija.
Turklāt, lai cik paradoksāli tas neskanētu, finanšu ministra Andra Vilka paziņojumi, ka turpmākos trīs gadus netiks palielināti būtiskie nodokļi, īstenībā nav nekas labs, jo nodokļu politika ir viens no tiem instrumentiem, ar kura palīdzību valsts var veikt izmaiņas tautsaimniecībā. "Patlaban valdības pieeja ir ļoti vienkāršota. Drīzāk būtu jādomā, kā reformēt nodokļu sistēmu un reāli pārdalīt nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu, nevis vienkārši paziņot, ka nodokļi netiks celti," norāda Kazāks. Turklāt pati Finanšu ministrija jau pērn ir izstrādājusi un pieņēmusi nodokļu politikas pamatnostādnes turpmākajiem gadiem. "Dokuments tiešām labs, un tajā ir arī apskatītas visas izmaiņas, kuras būtu nepieciešamas mūsu tautsaimniecībā. Taču ar dokumentā minēto ideju realizāciju gan diemžēl nekādi nesokas," piebilst Kazāks.