18.septembra vakarā Latvijā veiktā unikālā operācija, iespējams, ietekmēs cilvēku dzīves kvalitāti un ilgumu. Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centrā tika veikta Latvijā pirmā autologo cilmes šūnu transplantācija sirds muskulī diviem pacientiem, kuriem nesen bijis miokarda infarkts. Respektīvi, viņiem tika injicētas pašu šūnas, lai sadziedētu sirdi. Miokarda infarkta laikā daļa muskuļu šūnu iet bojā. Un sirds muskuļu šūnas neatjaunojas, ja vien tajā netiek nogādātas jaunas šūnas.
Plašākā perspektīvā tas ir arī ceļš uz citu orgānu reģenerēšanu ar šūnām. "Jo [svešu orgānu transplantācija] būtībā ir diezgan pretdabiska lieta. Viens ir tas, ka reizēm to grūti pieņemt ķermenim, bet tīri psiholoģiski, — kāpēc mums vajadzētu kāda sveša cilvēka, piemēram, aknu?," vaicā Andrejs Ērglis (43), Kardioloģijas centra jauneklīgā izskata vadītājs ar zirgasti, kurš kopā ar komandu veica šūnu transplantāciju. "Mums nav citas izejas tagad, bet, ja padomājam ar laika distanci, kā uz to skatīsies pēc gadiem simts? Jautās, ko viņi darīja, ņēma no viena cilvēka un lika otrā! Tas tā, kā jums liktu, teiksim, svešu apakšveļu valkāt. Bezizejas situācijā, protams, arī tā var."
Līdz globālam spēlētājam
Cilmes šūnas ir tik "gudras", ka tās spēj dalīties un izveidoties par jebkuru šūnu. Ideālais variants ir, ka vajadzības gadījumā varētu iegūt cilmes šūnas pietiekamā daudzumā. "Tāpēc tās no nabassaites ņem jaundzimušajiem. Ar cerību, ka nākotnē no tām šūnām varēs iztaisīt visu, kas ir vajadzīgs," stāsta Ērglis, "Bet tai pašā laikā tās cilmes šūnas saglabājas mūsu organismā, jo tās visu laiku atjaunojas. Taču skaidrs, ka ar vecumu tās kļūst arvien mazāk, tas ir normāls process, kas aprakstīts Bībelē." Viena no lielākajām šūnu koncentrācijām ir kaula smadzenēs. Tāpat arī zemādas taukos, ādā, plaušās. "Mēs gājām varbūt to pierastāko un tradicionālāko ceļu — paņēmām no mugurkaula smadzenēm," stāsta Ērglis.
Sestdienā diviem cilvēkiem bija infarkts, ceturtdien viņiem šūnas injicēja. Operācijā un tās sagatavošanā strādāja vesela komanda. Sākumā lietu izrunāja ar slimniekiem. Tika, protams, saņemta ētikas komitejas atļauja. "Šī metode jau nav apstiprināta Valsts tehnoloģiju aģentūrā. Bet tas ir normāli, jo tā nekur nav apstiprināta," stāsta Ērglis. "Mūsu ētikas komisija deva atļauju, ka to var veikt kā zinātnisku projektu. Ap vieniem diviem dienā paņēmām šūnas. Četras piecas stundas, kamēr tās attīrīja, saskaitīja un ar mūsu laboratorijas sertifikātu apstiprināja, ka tās šūnas ir trīsdesmit miljoni vienā un divdesmit seši miljoni otrā gadījumā. Tad vakarā injicējām."
Stradiņa slimnīcā top vesels Šūnu transplantācijas centrs, kurā pirms dažiem gadiem tika ieguldītas pamatīgas investīcijas. Ir cerība, ka gada beigās to atklās. Patlaban ir pagaidu laboratorija, kurā pirms operācijas tika attīrītas pacientu šūnas. "Runa ir par efektivitāti, ja mēs to darām paši," Ērglis paskaidro. "Tas būtībā ir tāpat kā, kad mēs Latvijā cērtam mežu un pārdodam koksni. Tā pievienotā vērtība ir minimāla. Bet, ja cērtam mežu un ražojam mēbeles, pievienotā vērtība ir daudz lielāka. Un līdzīgi ir ar cilmes šūnām. Tā arī mēs paši paņēmām tās cilmes šūnas un injicējām tajā vietā, kur tā artērija ir." "Pievienotā vērtība šīm zināšanām ir milzīga — tā ir augstākā, kas šajā procesā arī ir," saka dakteris Ērglis.
Mazliet bioroboti
Viņaprāt, ir jāsaprot, ka biotehnoloģijas ir nākotnes medicīna. "Visticamāk, būs daudz mazāk medikamentu, ko mēs tagad saprotam kā tabletes. Biotehnoloģijas ir tās, uz ko pasaule ļoti skatās un kas ir visperspektīvākās. Gēnu izmainīšana, šūnu izmainīšana. Tālāk jau vēl tādas idejas, ka varētu tādas matricas radīt, kur izaudzēt orgānus. Cilvēki kļūs mazliet kā bioroboti," norāda Ērglis.
Pasaulē šādas operācijas spējuši veikt tikai dažos kardioloģijas centros uz mazāk nekā tūkstoti pacientu. "Tas ir ļoti maz zinātni, jo ir dažādi šūnu tipi, dažādos laikos, dažādos veidos. Vienreiz tas mums bija jādara. To var izdarīt vēl smalkākā veidā, kam mums arī ir aparatūra. Mēs ceram, ka varēsim to drīz likt lietā labāk nekā citi." Pēc 1990.gada Latvijas kardioloģija bijusi nulles līmenī. Tehnoloģiski Latvijā nebija nekā laikmetīga. Tagad latviešu kardiologi pasaulē ir ļoti atzīti. "Tur pat nav jālielās, vienkārši varam atzīmēt šo faktu. Tas ir ļoti labi. Šīs lietas arī palīdz tikt iekšā projektos, kas paceļas jau pāri ikdienišķajai pētniecībai. Varbūt tas ir līdzīgi ar to, kā Eiropas valstis izveidoja to Lielo hadronu paātrinātāju. Šādi projekti jau nenotiek pat visbagātākajās valstīs. Tie ir pasaules projekti. Šis arī. Ar to mēs varam ienākt tajās lielajās zinātnēs, kur ir naudas līdzekļi un intelektuālie līdzekļi. Ne jau vienmēr tā nauda ir tik svarīga."
No slimniekiem par pārcilvēkiem?
Ko šāds kardioloģijas progress nozīmē sabiedrībai? "Šeit ir ļoti daudz sirdsslimnieku, aptuveni 50% mirst no sirds asinsvadu slimībām. Bet vismaz pēc datiem izskatās, ka šis gads varētu būt lūzuma gads, ka reāli samazinām mirstību no sirds un asinsvadu slimībām. No 2001. līdz 2007.gada esam milzīgi samazinājuši mirstību no infarkta."
Un, vēl tālākā nākotnē lūkojoties, Ērglis norāda: "Redzēs, kā būs mums tas liktenis, kā Dievs vai providence būs lēmis, taču doto laiku var nodzīvot kvalitatīvāk."
Un ilgāk? "Nu par 120—130 gadiem droši vien kaut kad drīz varētu runāt kā par normālu dzīves ilgumu. Amerika ir šausmās, briti arī — viņiem 2020.gadā būs viens miljons simtgadnieku. Tas nemaz nav joks. Tās ir ļoti interesantas lietas, ļoti daudz ētisku jautājumu, jo ar to šūnu pētniecības attīstību ar laiku var veidoties jau tāda nīčiska pārcilvēku rase, ja kādam iedosim vairāk tās lietas. Cik tas būs pieejami, tas, protams, ir cits jautājums. Bet nu Latvijā es nedomāju, ka tā būs tā lielākā problēma."
Andrejs Ērglis, mediķu ģimenes atvase, kuram vectēvs bija pats profesors Pauls Stradiņš, savulaik visai kūtri pievērsās medicīnai, kurā viņš strādā nu jau 20 gadu. Andrejs gribēja stāties Maskavas VGIK, kļūt par režisoru. Nav šaubu, ka absolūtais vairākums Latvijas iedzīvotāju atbalsta viņa galīgo izvēli.