Tā kā dzīvoju Pārdaugavā, ceļā uz pilsētu un atpakaļ bieži izmantoju Salu tiltu. Taču gājēju un velosipēdistu ceļā te parādās arvien vairāk šķēršļu, turklāt rodas iespaids, ka tie tiek izlikti speciāli. Sākumā kā neizdevušos joku uztvēru četru betona stabu un elektrības kastes parādīšanos ietves vidū un vēl joprojām cenšos izprast šāda risinājuma jēgu. Kad blakus sākās darbi pie Rīga Plaza, gājēji labu laiku vispār nesaprata, ko darīt, — ietve izbeidzās pie dubļaina zemes pleķa. Tiesa, tagad te parādījušās koka laipas. Taču, lai pāri Mūkusalas ielai nokļūtu uz Salu tilta, gājējam jāmet 300 metru līkums, jo vecajā vietā "zebra" pazudusi, bet līdz jaunajai pārejai brauktuvi ieskauj nožogojums. Vispirms tāds parādījās otrpus Salu tilta nobrauktuvei iepretim lielveikalam Maxima, tā liedzot cilvēkiem iespēju pēc izkāpšanas no sabiedriskā transporta Lucavsalā vismaz tikt līdz veikalam. Pēc visiem likumiem te var nokļūt tikai zem tilta — tālāk "zebras" vairs nav. Nesen biju ZZK velosipēdu veikalā, kas atrodas Jūrmalas šosejas malā. Kad pārdevējam vaicāju, kā no Rīgas te nokļūt ar riteni, viņš, nesaprazdams jautājuma būtību, bija patiesi izbrīnīts: "Tepat blakus taču ir veloceliņš!" Tālu jau nav, tikai kā tikt pāri šosejai… Nesaprotu, kādēļ pie mums netiek būvētas tikai gājējiem un velosipēdistiem paredzētas pazemes pārejas. Piemēram, Somijā šādu "trubu" bez pakāpieniem ir ļoti daudz. Taču laikam jau atbildīgām amatpersonām ziemeļu kaimiņu zeme nešķiet pietiekami eksotiska, lai dotos pieredzes apmaiņā… Šādi tuneļi ir dārgi? Un ja tā arī būtu — vai cilvēka dzīvība nav tā vērta? Ja jau valsts nevar savus pilsoņus pārliecināt neatstāt šo zemi, vai nav pienācis laiks likt sajust rūpes par sevi vismaz tiem, kas te vēl palikuši? Vai tā vietā, lai drudžaini meklētu vietu kārtējai autostāvvietai Rīgas centrā, kur zeme tik dārga, nebūtu lietderīgāk to uzbūvēt pilsētas pievārtē? Kāds mans radinieks dzīvo 50 kilometru no Ņujorkas centra un katru darbdienu ar savu auto brauc uz pāris kilometru attālo dzelzceļa staciju, lai tālāk uz darbu Manhetenā dotos ar vilcienu. Bet ko mūsu bāleliņi? Labāk skrāpē stūri sastrēgumos, nekā "nolaižas" līdz sabiedriskā transporta pasažiera līmenim…
Tie jau tikai gājēji…
Ikdienā pa Rīgu pārvietojos kājām vai ar velosipēdu, tādēļ atšķirībā no autobraucējiem parasti nekad neko nenokavēju. Taču tas kļūst arvien grūtāk, jo Rīga strauji aug un nekad nevar zināt, kādus jaunus pārsteigumus būs sagādājuši ielu plānotāji. Skaidrs ir tikai viens: ja iespējami varianti, tad izvēlētais nekad nebūs par labu "nemotorizētajam".
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.