Tirgu morālā neaizsargātība

Ir grūti noliegt, ka tirgum ir zināma morālā vērtība. Galu galā mēs piešķiram morālu vērtību gan procesiem, gan rezultātiem, kā teicienā "mērķis neattaisno līdzekļus". No morālā viedokļa ir labāk, ja mūsu preces rada brīvs, nevis vergu darbs un ja mēs paši izvēlamies preces, nevis valsts to dara mūsu vietā. Tas, ka tirgus sistēma rada bagātību un apmierina vajadzības efektīvāk nekā jebkura cita sistēma, ir papildu labums. Tirgus morālā kritika koncentrējas uz tā tendenci atbalstīt morāli nepilnīgu rakstura tipu, dot priekšroku nepatīkamiem motīviem un veicināt nevēlamus rezultātus. Kapitālismam arī pārmet taisnīguma principa trūkumu. Aplūkosim raksturu. Daudzkārt apgalvots - kapitālisms atalgo tādas īpašības kā atturīgumu, uzcītību, atjautību, taupību un piesardzību. Tomēr tas izspiež tikumus, kuriem nav ekonomiska izmantojuma, piemēram, varonību, cēlsirdību un līdzcietību. (Varonība daļēji saglabājas romantizētajā idejā par varonīgo uzņēmēju.) Problēma slēpjas ne tik daudz ekonomisko tikumu morālajā nepiemērotībā, bet gan to izzušanā. Uzcītība un atjautība joprojām tiek atalgotas, taču atturība, taupība un piesardzība noteikti sāka izzust līdz ar pirmās kredītkartes parādīšanos. Pārtikušajos Rietumos visi aizņemas, lai patērētu iespējami vairāk. Amerika un Lielbritānija slīkst parādos. Adams Smits rakstīja, ka "patēriņš ir vienīgais ražošanas mērķis un nolūks". Taču patērēšana nav ētisks mērķis. Piecas automašīnas vienas vietā nav labi. Lai dzīvotu, ir jāpatērē, bet, lai dzīvotu labi, ir jāpatērē vairāk, nekā jums stingri nepieciešams. Tas ir ekonomiskās attīstības ētiskais pamatojums. No ētiskā viedokļa patēriņš ir līdzeklis, kas nes labumu, un tirgus sistēma ir visefektīvākais dzinējs cilvēku izcelšanai no nabadzības: Indijā un Ķīnā tas darbojas milzīgā ātrumā. Taču tas nenorāda, kurā brīdī patēriņš mūs ievirza sliktā dzīvē. Ja cilvēki vēlas vairāk pornogrāfijas vai narkotiku, tirgus viņiem atļauj patērēt šīs preces līdz pašiznīcināšanai. Tas piegādā pārmērīgā daudzumā dažas preces, kuras ir morāli kaitīgas, un nepietiekamā daudzumā preces, kuras ir morāli svētīgas. Dzīves kvalitātes jautājumos mums jāpaļaujas uz morāli, nevis tirgu. Vainot tirgu sliktā morālā izvēlē neapšaubāmi ir netaisnīgi. Cilvēki var izlemt, kad pārtraukt patērēšanu vai ko viņi vēlas patērēt. Taču tirgus sistēma balstās uz noteiktu darbības motīvu - Keinss to dēvēja par mīlestību uz naudu -, kuram ir tendence graut tradicionālo morāles mācību. Kapitālisma paradokss ir tāds, ka tas pārvērš tikumos mantrausību, alkatību un skaudību. Mums stāsta, ka kapitālisms atklājot vajadzības, kuras cilvēki neapzinājās, un tādējādi virzot cilvēci uz priekšu. Taču būtu patiesāk sacīt, ka tirgus ekonomiku uztur alkatības un skaudības stimulēšana ar reklāmu. Visuresošās reklāmas pasaulē alkām pēc precēm un pakalpojumiem nav robežu. Pēdējais morālais jautājums ir taisnīguma principa trūkums kapitālismā. Tirgus modeļi rāda, ka perfekti konkurējošā tirgū ar pilnu informāciju visi ražošanas faktori saņem atlīdzību, kas līdzinās to marginālajiem produktiem, proti, visi saņem to, ko tie ir vērti. Pilnas konkurences un informācijas prasības nodrošina, ka visi līgumi nav koercīvi (nav monopolu varas) un visas cerības tiek piepildītas, proti, cilvēki saņem to, ko viņi vēlas. Taisnīgumu sadalē it kā nodrošinot taisnīgums apmaiņā. Taču neviena faktiski pastāvoša kapitālistiskā tirgus sistēma spontāni neģenerē taisnīgumu apmaiņā. Vienmēr ir kaut kāda monopolvara, saviem cilvēkiem ir vairāk informācijas nekā autsaideriem, neziņa un neskaidrība ir visaptveroša, un cerības bieži vien tiek pieviltas. Taisnīgumam apmaiņā jānāk no kaut kurienes ārpus tirgus. Vēl vairāk, talanti, ko cilvēki sev atnes līdzi tirgū, ietver ne tikai viņu iedzimtās īpašības, bet arī starta pozīcijas, kas ir radikāli nevienlīdzīgas. Tieši tāpēc liberālā taisnīguma teorija kā minimumu pieprasa iespēju vienlīdzību: mēģinājumu - ciktāl tas ir savietojams ar personisko brīvību - likvidēt visas tās atšķirības dzīves iespējās, kuras rodas no nevienlīdzīgām starta pozīcijām. Tā dēļ mēs paļaujamies uz valsti, ka tā nodrošinās tādas sociālās preces kā izglītību, mājokli un veselības aprūpi. Visbeidzot apgalvojums, ka ideālos apstākļos visi saņem to, ko viņi ir vērti, ir ekonomisks, nevis morāls vērtējums. Tas neatbilst mūsu morālajai intuīcijai, ka firmas prezidentam vajadzētu maksāt algu, kas ir 500 reižu lielāka par viņa strādnieku vidējo izpeļņu, vai mūsu uzskatam, ka gadījumā, ja kāda tirgus noteiktā alga ir pārāk zema, lai izvilktu dzīvību, viņam nedrīkst ļaut nomirt bada nāvē. Mūsu sabiedrībām kļūstot bagātākām, mēs esam sākuši uzskatīt, ka ikvienam ir tiesības uz minimālu dzīves standartu - vai viņš strādātu, būtu slims vai palicis bez darba -, kas ļauj uzturēt nepārtrauktu komforta līmeni. Tirgus sistēma to negarantē. Kaut arī mūsu dienās nav nekā tāda, kas spētu mest izaicinājumu tirgum, tas ir morāli neaizsargāts. Tas ir kļuvis bīstami atkarīgs no ekonomiskajiem panākumiem, tā ka jebkāda plaša mēroga ekonomiskā neveiksme atklās tā morālo pretenziju seklumu. Risinājums nav tirgu likvidēšana, bet gan vajadzību morāla pārvērtēšana. Visvienkāršāk to ir izdarīt, ierobežojot reklāmu. Tas apcirptu alkatības un skaudības lomu tirgu darbībā un dotu iespēju uzplaukt citiem motīviem. *Roberts Skidelskis ir Lielbritānijas Lordu palātas loceklis un Vorvikas universitātes politekonomijas goda profesors, kā arī Maskavas Politisko pētījumu skolas valdes loceklis. Viņš sarakstījis balvas ieguvušo ekonomista Džona Meinarda Keinsa biogrāfiju. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate