Tas krāšņi izpaudās jau minētajā plenārsēdē. Par ko tik tautas kalpi negribēja no tribīnes izteikties… Savukārt sabiedrībai patiešām svarīgais jautājums par īpašumu sākumdeklarēšanu faktiski tika "izdzīts" bez plašākām diskusijām. Nav runa par to, ka šo likumu vajadzētu īpaši bremzēt, tomēr tik vērienīgi un sarežģīti projekti objektīvi saistās ar daudziem neskaidriem jautājumiem, kurus lietderīgi laikus pārrunāt un mēģināt novērst pārpratumus.
Līdzīgi notika ar opozīcijai tik izdevīgo jautājumu par Krājbanku. Tika atkārtoti jau neskaitāmas reizes dzirdētie pārmetumi uzraudzības institūcijām, savukārt nenotika konstruktīva diskusija par to, kā bankas slēgšanas sekas mazināt, piemēram, reģionos, kur Krājbankas nodaļas vai bankomāti bija vienīgā banku sektora klātbūtne. Netika apspriesta arī situācija ar pašvaldību noguldījumiem Krājbankā aspektā, ko iepriekšējā dienā Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē pieminēja viens no pašvaldību vadītājiem. Proti, kungs apgalvoja, ka pašreizējās likumdošanas izpratnē pašvaldība savas finanses apsaimnieko neracionāli (un attiecīgi var dabūt pa biksēm), ja naudu nogulda bankā, kuras reputācija izraisa mazāk jautājumu, toties tā piedāvā zemāku ienesīgumu nekā kāda cita.
Plenārsēdēs, arī 1. decembra, atklājas vēl viena nejēdzība - komunikācijas trūkums starp deputātiem, turklāt pat vienas frakcijas ietvaros. Rezultātā frakcijas X pārstāvis tērē laiku, no tribīnes apkarojot kādu likumprojektu, kuru - kā izrādās desmit minūšu vēlāk - šīs pašas frakcijas pārstāvji atbildīgajā komisijā ir atbalstījuši. (Vēl šerpāk, ja apkarotājs komisijā ir paudis atbalstu, bet nu to "aizmirsis".)
Skaidrs, ka parlamentārajās debatēs arvien netrūks atrādīšanās vēlētājiem un demagoģijas. Tomēr ierosinājums būtu veidot regulāru tukšrunātāju topu, jo parlamenta laika kavēšana (cieš būtiskāki jautājumi) nav nemaz tik nekaitīgs niķis, kā var likties.