Tāds nu politiķiem darbiņš (vismaz viņu pašu izpratnē); nelāgāk, ka pretrunīga aina veidojas, arī uzklausot neangažētus informācijas avotus.
Klasisks piemērs ir daudz piesauktā bezdarba līmeņa samazināšanās, kad grūti atrast korektu skaidrojumu, vai iemesls ir cilvēku aizbraukšana vai tomēr jaunas darbvietas. Tiek runāts par no jauna reģistrētu uzņēmumu skaita kāpumu. Tomēr nav skaidrs, vai tas tiešām liecina par uzņēmējdarbības vides atdzīvošanos, ja kaut kur paralēli cirkulē informācija, ka reāli maksātnespējīgo (ne tikai to, kuriem sākts juridiskais process) ir krietni vairāk par oficiālo statistiku, proti, 15-30 tūkstoši uzņēmumu var būt it kā eksistējoši, bet tukši. Tātad pastāv iespēja, ka aiz jaunajiem uzņēmumiem stāv nevis jaunpienācēji biznesā, bet cilvēki, kas startē atkārtoti. Arī šāda neatlaidība ir apsveicama, tomēr tas nav gluži tas pats, kas lielāka cilvēku iniciatīva, uzdrošināšanās (tātad zināms optimisms) kopumā. Jā, eksports turpina palielināties. Bet cik no tā ir Latvijā saražots, cik - reeksports (piemēram, nafta, tās produkti), kura īpatsvars eksporta struktūrā turpina palielināties? Protams, prieks par mūsu tranzītbiznesu, bet viņu panākumi un ražošanas atjaunošanās ir dažādas lietas. Būvniekiem it kā darba esot pilnas rokas, bet viņi paši sūdzas par izmaksu kāpumu un apgalvo, ka pilda pasūtījumus teju vai uz sava rēķina. Komercbankām parādās peļņa, bet kas to veido - tas, ka mazāk naudas jāatlicina potenciālām nepatikšanām, ka samazinātas izmaksas, vai jauni projekti tautsaimniecībā? Eiropas naudas dažādās formās it kā daudz, bet cik tālredzīgi tā tiek izmantota, lai labums būtu ne tikai īslaicīgs? Un tā var turpināt. (Jauks piemērs no Vienotības priekšvēlēšanu avīzes, kur kā valdības panākums minēts, ka lauksaimnieki ar interneta palīdzību var pieteikties uz 19 atbalsta veidiem. Vareni, tikai jācer, ka tas internets lauksaimniekiem ir labi pieejams un nomaksājams...)
Tātad: Latvijas ekonomikas/finanšu ekspertus jāaicina vairāk pūļu veltīt pašreizējās situācijas jēdzīgai, vispusīgai analīzei, jo bez tās nākotnes scenārijus vērtēt grūti. Politiķi, balstoties uz neadekvātu priekšstatu par šodienu, var pieņemt ačgārnus lēmumus un izvirzīt kļūdainus mērķus.