Tas nozīmē ne tikai palielināt esošo eksportpreču apjomu, bet pārorientēties uz tādu preču ražošanu, kas valstij spēj nodrošināt pēc iespējas lielākus ienākumus. Kuras tad ir tās preces un nozares? Latvija patlaban specializējas salīdzinoši zemas pievienotās vērtības nozarēs, bet tirgus mehānismi negarantē tautsaimniecības pārstrukturēšanos uz ienesīgākām ražošanas nozarēm. Ekonomikas teorija un empīriskie pētījumi liecina, ka bez aktīvas struktūrpolitikas iejaukšanās valstu nākotnes attīstība un labklājība nespēj izrauties no līdzšinējās ražošanas struktūras uzliktajiem nosacījumiem. Tāpēc valsts nākotnes attīstības stratēģijas veidotāji ir neizbēgamas izšķiršanās priekšā — resursu, gan cilvēkresursu, gan finanšu ierobežotība liek atlasīt tās, ko mērķtiecīgi veicināt valsts politikas līmenī. Lai aizsāktu diskusiju par prioritāro nozaru noteikšanu, Latvijas Bankas speciālisti, balstoties uz tās pētnieku Kristīnes Vītolas un Gundara Dāvidsona aprēķinu rezultātiem (http://www.bank.lv/lat/main/all/pubrun/petijumi/2008/), piedāvā apspriest valstiski atbalstāmas ražošanas nozaru kopas izvēli Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā.
Palīgs prioritāšu vētīšanā
Lai saražotu noteiktu preci, ir nepieciešami specifiski ražošanas faktori: atbilstoši kvalificēti darbinieki, ražošanas iekārtas, zināšanas u.c. Tātad, ja valsts specializējas konkrētu preču ražošanā, tās rīcībā ir atbilstoši ražošanas faktori. Tomēr dažādu preču ražošanai šo faktoru specifiskās īpašības ir dažādas. Piemēram, darbiniekus, kuri ražo zāģmateriālus, vienlīdz veiksmīgi nevar izmantot avioindustrijā. Šā iemesla dēļ, ja nenotiek aktīva ekonomiskās politikas iejaukšanās un ražošanas faktoru pielāgošana, tautsaimniecības nākotnes attīstība ir atkarīga no pašreizējās ražošanas struktūras.
Balstoties uz Hausmana un Klingera metodoloģiju, kolēģi centās noskaidrot, kāda ir visiespējamākā un kāda būtu optimālākā Latvijas ražošanas un eksporta struktūras attīstība. Citiem vārdiem sakot, mēģinājām atlasīt nozares, kas Latvijai spētu nodrošināt augstākus eksporta ienākumus salīdzinājumā ar pašreizējo, vienlaikus vērtējot varbūtību, ka konkrētās preces spēsim ražot — ka esošo ražošanas struktūru samērīgi pārveidojot, šis mērķis ir aizsniedzamā attālumā (piemēram, kodoldegvielas ražošanai mums acīmredzami nav resursu). No pētījuma viedokļa perspektīva ir tā nozare, kas Latvijai palīdzētu tuvināties situācijai, kāda tā ir tādās pārtikušās valstīs kā, piemēram, Vācija, kura specializējas preču grupās ar augstāku ietverto ienākumu līmeni.
Kura ienesīgāka?
Šobrīd Latvijas galvenās rūpniecības nozares ir pārtikas, koksnes, tekstiliju un metālu ražošana, kas stabili ieņem zemākās pozīcijas produktu pievienotās vērtības skalā. Savukārt jomās, kurās varētu gaidīt vislielākos ieguvumus un pastāv pietiekami reāla iespēja specializēties — farmaceitiskie preparāti, organiskās ķīmijas vielas, medicīniskie un precīzijas instrumenti un citas mašīnas un iekārtas, — panākumu varbūtība ir maza bez valsts mērķtiecīga atbalsta. Pašplūsmā atstājot vai paļaujoties uz tirgus iespējām vien, iespējamība, ka nākotnē specializēsimies tehnoloģiski ietilpīgāku un augstākus ienākumus nesošu produktu ražošanā, nav liela.
Starpvalstu pieredze liecina, ka minēto nozaru produkcijas ražošana un realizācija starptautiskajos tirgos spēj nodrošināt augstus ienākumus valstī (to pievienotā vērtība ir būtiski augstāka par vidējo pievienoto vērtību Latvijā). Šo nozaru produkciju ir plašas iespējas realizēt starptautiskajos tirgos, un tajās jau patlaban Latvijā atrodamas pētniecības iestrādes un industriālā bāze, taču pagaidām šīm nozarēm Latvijā salīdzinājumā ar attīstīto Eiropas valstu līmeni vēl ir krietnas izaugsmes iespējas.
Jāpiebilst, ka šo Latvijai rekomendējamo prioritāro nozaru eksporta īpatsvars 2007. gadā procentos no kopējā ārvalstīs pārdotā mūsu gadījumā bija apmēram 10%, kamēr tādās valstīs kā Zviedrija, Dānija — ap 25% un Īrijā — kas spēja būtiski palielināt ienākumu un dzīves līmeni pēdējo pārdesmit gadu laikā — ap 45%.
Valsts atbalsts?
Teikšu uzreiz — atzīt kādu ražošanas nozari par prioritāru nenozīmē nedz subsīdijas, nedz protekcionismu no valsts puses (labvēlīgāku nodokļu režīmu, budžeta dotācijas). Ja nozare nav spējīga sekmīgi darboties bez šāda veida atbalsta, tad tā, visticamāk, nebūs konkurētspējīga globālajā tirgū. Tomēr tas, ko valsts var darīt, ir palīdzēt nodrošināt uzņēmējiem ražošanas faktoru pieejamību, ar primāro fokusu uz atbilstošas kvalitātes cilvēkresursu kritiskās masas sasniegšanu un zināšanu radīšanas un akumulēšanas infrastruktūras izveidi. Pirmām kārtām nozaru speciālistu — ķīmiķu un inženieru izglītības, pētniecības infrastruktūras stiprināšanu (sākot, piemēram, ar ķīmijas zinātņu izcilības centra izveidi, piesaistot labākos vietējos un ārvalstu speciālistus). Pierādījums tam, ka nozare izrādījusies perspektīva un saņēmusi valsts atbalstu, būtu arī tas, ja šī centra izglītots speciālists saņemtu labu algu, piemēram, Organiskās sintēzes institūtā vai farmācijas firmā gluži tāpat, kā tagad ir ar Rīgas Ekonomikas augstskolas (viena no labākajām reģionā) absolventu, kas labi pelna finanšu sektorā.
Atspēriens diskusijai
No vienas puses — visas pieminētās nozares ir zinātņietilpīgas, tām ir gari produktu izstrādes cikli un vajadzība pēc klāsteru esamības, un tādējādi šodien ieguldītā darba augļus spēsim just tikai tālākā nākotnē. Tomēr ir lietas, ko varam un vajadzētu darīt jau šodien, piemēram, veidot izcilības centrus un nopietnu materiāli tehnisko bāzi, ko varētu palīdzēt nodrošināt ES nauda — ja ne citādi, tad atlicinot no ceļu asfaltēšanai paredzētās. No otras — šīs jomas labi kalpotu arī tad, ja sagaidām nevis līdzšinējās attīstības lineāru turpinājumu, bet gan pieprasījuma izmaiņas, ko izsauks naftas ekonomikas pārmaiņas — patērētāju reakcija uz pieprasījumu pēc rūkoša resursa un tā cenas kāpums.
Par minēto vēl veicināma niansēta nozaru ekspertu diskusija, kas ritētu paralēli iesāktajam darbam IT nozarē un Latvijā ar entuziasmu uztvertajai eiropiešu iecerei par radošajām industrijām. Tomēr jau šobrīd skaidrs, ka bez aktīvas struktūrpolitikas realizēšanas mēs, visticamāk, arī nākotnē turpināsim atrasties pievienotās vērtības skalas lejasdaļā, kas neļaus Latvijai un tās iedzīvotājiem sasniegt būtiski augstāku ienākumu un labklājības līmeni. No šī aspekta prioritāro nozaru izvirzīšana un atbalstīšana ir uzskatāma par spēcīgu instrumentu kvalitatīva lēciena nodrošināšanai augstākas pievienotās vērtības produkcijas ražošanas virzienā.
Nobeigumā piebildīšu — kad izšķiršanās par prioritārajām nozarēm izdarīta, tām ir jābūt skaidri definētām un zināmām visiem sabiedrības locekļiem, sākot ar pamatskolas skolnieku, lai, lemjot par studiju izvēli, profesijas vai uzņēmējdarbības virziena izvēli, katrs skaidri apzinātos, kurās jomās nākotnē paredzama mērķtiecīga attīstības veicināšana. Tās caurvītu izglītības sistēmu, un, lai piesaistītu studentus un noturētu tos Latvijā, valdībai būtu jāizveido atbilstoša studiju finansēšanas sistēma un jāfinansē studiju izcilības vai ekselences centru veidošana šajās jomās.