Vai ir vērojams morālais progress?

gadadienu kopš ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Atbildot uz Otrā pasaules kara laikā pastrādātajiem noziegumiem, deklarācija centās iedibināt principu, kas paredz, ka ikvienam pienākas vienas un tās pašas pamattiesības neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas vai cita statusa. Tad jau mēs varbūt varam spriest par morālo progresu, pajautādami, cik labi mums veicies cīņā pret rasismu un seksismu. Novērtēt, cik lielā mērā faktiski samazināts rasisms un seksisms, ir ļoti smags uzdevums. Tomēr interneta portāla WorldPublicOpinion.org rīkotās aptaujas kaut netieši izgaismoja šo jautājumu. Aptaujas, kurās piedalījās gandrīz 15 000 respondentu, tika veiktas 16 valstīs, kuras pārstāv 58% pasaules iedzīvotāju: Azerbaidžānā, Ķīnā, Ēģiptē, Francijā, Lielbritānijā, Indijā, Indonēzijā, Irānā, Meksikā, Nigērijā, palestīniešu teritorijās, Krievijā, Dienvidkorejā, Turcijā, Ukrainā un ASV. No tām vienpadsmit valstīs vairākums cilvēku uzskata, ka viņu mūža laikā attieksme pret dažādu rasu un etniskās izcelsmes cilvēkiem kļuvusi vienlīdzīgāka. To saka vidēji 59% aptaujāto, un tikai 19% domā, ka attieksme pret cilvēkiem kļuvusi mazāk vienlīdzīga, taču 20% aptaujāto uzskata, ka nekādu pārmaiņu nav bijis. Īpaši cilvēkiem ASV, Indonēzijā, Ķīnā, Irānā un Lielbritānijā ir tieksme saskatīt lielāku vienlīdzību. Palestīnieši ir vienīgā tauta, kuras vairākums saskata mazāku vienlīdzību cilvēkiem no dažādām rasu vai etniskajām grupām, bet aptaujāto viedokļi sadalās relatīvi vienādi Nigērijā, Ukrainā, Azerbaidžānā un Krievijā. Vēl lielāks vispārējais vairākums — 71% — uzskata, ka sievietes ir guvušas progresu ceļā uz vienlīdzību, kaut gan atkal izņēmums ir palestīniešu teritorijas, kurām šoreiz pievienojas Nigērija. Un atkal Krievijā, Ukrainā un Azerbaidžānā ievērojams skaits apgalvo, ka tagad attieksme pret sievietēm vairs neesot tik vienlīdzīga, kāda tā kādreiz bijusi. Kaut gan Indijā tikai 53% atzīst, ka sievietes esot ieguvušas lielāku vienlīdzību, vēl 14% apgalvo, ka sievietēm tagad esot vairāk tiesību nekā vīriešiem! (Iespējams, ka viņi domāja tikai tās sievietes, kuras netiek nonāvētas abortos, kad izmeklēšanā pirms dzimšanas atklāts, ka viņas nav vīrieši.) Kopumā šķiet, ka šie viedokļi atspoguļo reālas pārmaiņas un tādējādi liecina par morālo progresu ceļā uz pasauli, kurā cilvēkiem netiek liegtas tiesības rases, etniskās piederības vai dzimuma dēļ. Šo uzskatu apstiprina aptaujas vispārsteidzošākais rezultāts: ļoti plašais rasu, etniskās izcelsmes vai dzimumu nevienlīdzības noraidījums. Vidēji 90% aptaujāto teica, ka vienlīdzīga attieksme pret dažādu rasu vai etniskās izcelsmes cilvēkiem ir svarīga, un nevienā valstī nebija vairāk par 13% respondentu, kuri bija gatavi sacīt, ka vienlīdzīga attieksme nav svarīga. Jautāti par vienlīdzīgām tiesībām sievietēm, atbalsts bija gandrīz tikpat liels, un vidēji 86% to uzskatīja par svarīgu. Zīmīgi, ka šis vairākums vērojams arī musulmaņu valstīs. Piemēram, Ēģiptē 97% teica, ka rasu un etniskā vienlīdzība ir svarīga, un 90% sacīja, ka sieviešu vienlīdzība ir svarīga. Irānā šie skaitļi bija attiecīgi 82% un 78%. Salīdzinājumā ar to, kā bija desmit gadus pirms Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas, tas liecina par ievērojamām pārmaiņām cilvēku uzskatos. Vienādas tiesības sievietēm — ne tikai balsstiesības, bet arī iespēja strādāt ārpus mājas vai dzīvot patstāvīgi, — tolaik daudzās valstīs joprojām bija radikāla ideja. Atklāti rasistiskas idejas dominēja Vācijā un ASV dienvidos, un liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvoja Eiropas lielvaru pārvaldītās kolonijās. Tagad, par spīti tam, kas notika Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā un, šķiet, varēja notikt pēc nesenajām strīdīgajām vēlēšanām Kenijā, neviena valsts atklāti nepieņem rasistiskās doktrīnas. To pašu diemžēl nevar sacīt par vienlīdzīgām tiesībām sievietēm. Saūda Arābijā sievietēm pat nav atļauts vadīt automašīnu, nemaz nerunājot par piedalīšanos vēlēšanās. Arī daudzās citās valstīs, lai ko cilvēki runātu par dzimumu vienlīdzību, realitāte liecina, ka sievietēm ne tuvu nav vienlīdzīgas tiesības. Tas varētu nozīmēt, ka manis citētās aptaujas norāda nevis uz plaši izplatītu vienlīdzību, bet gan uz plaši izplatītu liekulību. Tomēr liekulība ir nodeva, ko netikums maksā tikumam, un tas, ka rasistiem un seksistiem jāmaksā šī nodeva, liecina par zināmu morālo progresu. Vārdiem ir sekas, un tam, ko viena paaudze saka, bet patiesībā netic, nākamā paaudze var ticēt un pat attiecīgi rīkoties. Ideju pieņemšana sabiedrībā pati par sevi ir sava veida progress, taču īstenībā ir svarīgi, ka tā sniedz sviru, ko var izmantot, lai gūtu vēl konkrētāku progresu. Šī iemesla dēļ mums aptauju rezultāti jāvērtē pozitīvi un jāapņemas slēgt plaisu, kas joprojām pastāv starp retoriku un īstenību. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate