Vai mēs varam kādam palīdzēt?

Sakarā ar nelielo žurnālistu pārstāvniecību šajā valstī līdz masu saziņas līdzekļiem nonāk tikai atsevišķas fotogrāfijas un amatieru uzfilmēti kadri. Tomēr nav jābūt ārstam, lai iztēlotos, ko kādai valstij varētu nozīmēt 100 000 vienlaikus mirušu cilvēku, sagrautas mājas, izpostīta lauksaimniecība un postošu slimību parādīšanās. Neilgi pēc nelaimes, masu saziņas līdzekļos pavīdēja ziņa, ka Igaunijas valdība izsaka dziļu līdzjutību Mjanmas valstij un ziedojusi simbolisku summu katastrofas seku likvidēšanai. Daudzu valstu medijos notiek nemitīgas diskusijas, kā labāk palīdzēt nelaimē cietušajiem, kādām jābūt attiecībām ar tur valdošo režīmu, bet par Latvijas attieksmi es neesmu dzirdējis pilnīgi nekā. Iespējams, ka problēma ir nesenā šīs valsts nosaukuma maiņa, un cilvēkiem ir grūti lokalizēt šīs valsts ar 47 miljoniem iedzīvotāju atrašanās vietu. Tomēr tas, ka mēs par šo valsti pilnīgi neko nezinām, nav taisnība. Nejaušas sakritības dēļ lielisks pārskats par esošo situāciju Mjanmā/Birmā tika publicēts pagājušā mēneša žurnālā Rīgas Laiks. Pasaules apceļotājiem šī valsts saistās ar lielu, pasakaini skaistu budistu tempļu sakopojumu. Ziedošana vai neziedošana Mjanmai un citām nelaimē nonākušām nabadzīgām valstīm nav tikai brīvprātīgs labdarības akts. Tas ir arī Latvijas budžeta maksātāju pienākums. Neraugoties uz to, ka mēs nespējam savā valstī nodrošināt taisnīgu ienākumu sadali starp iedzīvotājiem, mums jāapzinās, ka starptautiskā līmenī mūs droši var uzskatīt par bagātu valsti, kura ir spējīga ziedot nabadzīgākajiem. Pasaules Bankas aprēķini rāda, ka bagātām valstīm būtu vēlams ziedot 1,7% no sava nacionālā kopprodukta. Šis ir jautājums par valsts reputāciju, kura mums, kā rāda nesen publicētais pētījums, nav sevišķi augsta. Tiem, kas kādu laiku pavadījuši jaunattīstības valstīs, ir skaidrs, kāda starptautiska reputācija ir tādām valstīm kā Norvēģijai un Nīderlandei, kas ziedo salīdzinoši lielu sava nacionālā kopprodukta daļu jaunattīstības valstīm. Visi vietējie atpazīst šīs valstis pēc nosaukumiem, jo tāds un tāds projekts ir uzcēlis to skolu, izremontējis to slimnīcu vai atjaunojis mežu un sācis reto dzīvnieku aizsardzības programmu. Šāda palīdzība ir arī zināmā mērā ilgtermiņa biznesa garantija, jo zviedru uzņēmējam ir daudz vieglāk runāt ar ierēdni, kurš mācījies par zviedru naudu uzceltā skolā, nekā to būtu darīt kādam nezināmas valsts pārstāvim. Kādam tas varētu šķist dīvaini, bet daudz kur pasaulē joprojām Krievija ir populāra, jo Padomju Savienība politiskās ietekmes nodrošināšanai ir izmācījusi daudz ārstu un inženieru, kā arī sniegusi tiešu palīdzību infrastruktūras objektu būvē. Dažkārt sliktais aizmirstas daudz ātrāk nekā labais. Kā nodrošināt, lai šī piešķirtā palīdzība nenonāktu kāda korumpēta ierēdņa kabatā vai diktatūras varas nostiprināšanai? Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie, kas sastopas ar šo problēmu, un tai ir atrasti daudzi efektīgi risinājumi. Naudu var investēt veselības uzlabošanas, pētniecības, izglītības, dabas aizsardzības vai kultūras sadarbības projektos, kas notiek ar ilgstošiem un uzticamiem sadarbības partneriem. Kvalitatīvi jaunuzcelta skola vai izremontēta slimnīca arī ir nepārprotami redzams un saprotams ieguldījums, vienalga, kas to ir uzcēlis. Nav jau obligāti jādodas tikai uz Āfriku vai kādu no pasaules karstajiem punktiem. Mērķtiecīgi būtu nemētāties apkārt pa visu pasauli, bet izvēlēties valsti ar izdevīgāku ģeopolitisko stāvokli, senām sadarbības saitēm un labāku attīstības perspektīvu. No sākuma līdzekļu taupīšanas nolūkos varētu sadarboties kopā ar Skandināvijas valstīm, bet pēc tam jau izveidot savu aģentūru. Politiķi mums visu laiku atgādina par pienākumiem pret NATO un Eiropas Savienību. Varbūt pienācis laiks padomāt arī par to, kāds pienākums mums kā bagātai tautai ir pret pasauli. Manuprāt, ir nepieciešams valsts līmenī sākt skaidrot šo neizbēgamo misiju Latvijas budžeta maksātājiem, jo mēs pie tā agri vai vēlu nonāksim. Varbūt tagad ir īstais laiks apzināties, ka tik nabagi un izputējuši nemaz neesam, tas psiholoģiski palīdzētu pārvarēt esošās īslaicīgās ekonomiskās grūtības. Īpaši jau ņemot vērā to, kas un kādi mēs paši bijām pirms divdesmit gadiem.