Piemēram, valdības 18. janvāra sēdes darba kārtībā ir projekts «Noteikumi par speciālo līdzekļu veidiem un kārtību, kādā tos lieto policijas darbinieki un robežsargi». Doma saprotama, tomēr, iepazīstoties ar projekta saturu, rodas iespaids, ka tā autori policistus un robežsargus uzskata par dumiķiem.
Piemēram, punkts 25.: «Aizliegts lietot gāzes baloniņu atklātas uguns tuvumā.» Kas to būtu domājis?! Policists šo noteikumu kontekstā laikam tiek uztverts kā mazs bērns, kurš nezina, kas notiek, ja…
Punkts 12.: «Sasiešanas līdzekļus, roku dzelžus, roku un kāju dzelžus lieto gadījumā, ja nepieciešams sasiet vai saslēgt personas rokas vai kājas vai vienlaikus rokas un kājas.» Acīmredzot noteikumu projekta autoriem liekas, ka policistiem ir precīzi jānosaka, kādos gadījumos jālieto roku dzelži, lai viņi, Dievs nedod, roku dzelžus neizmanto kā apģērba dizaina vai sadomazohisma rotaļu objektu.
Punkts 20.: «Aizliegts lietot steku, ja personas nepakļaušanās likumīgajām prasībām izpaužas kā bezdarbība.» Tātad policistam, ieraugot likumpārkāpēju, ir jānovērtē, vai viņš nepakļaujas likumam aktīvi vai tomēr bezdarbībā…
Šis ir tikai piemērs - līdzīgu attieksmi varētu atrast daudzos normatīvajos aktos. Kāds rezultāts? Vienu normālu policistu (te der ikviena cita profesija) var viegli apvainot viņa darba normatīvās bāzes nezināšanā, jo, jādomā, neviens kaut cik pieredzējis ments pat nezina, ka ir tāds punkts, kas liedz lietot gāzes baloniņu uguns tuvumā.
Savukārt, ja kāds iekaļ viņa profesionālo darbību regulējošos normatīvus, tad rodas jautājums, cik jēdzīgs darbinieks viņš ir, ja patur prātā šos n-tos punktus.
Kāpēc normatīvie akti regulē nevis situācijas, kas ir objektīvi pretrunīgas un « slidenas», bet arī tādas, kurās prātīgāk ir paļauties uz indivīda spriestspēju un veselo saprātu?