Izskatot VK ziņojumu, tā secinājumus un ieteikumus Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), redzams, ka šādi apgalvojumi ir pārspīlēti un maldinoši. Patiesībā visi šie un citi Valsts kontroles apgalvojumi par akreditāciju ir balstīti uz dažādiem formāliem aizrādījumiem, kuri neļauj spriest par sistēmu un procesu kopumā.
Viens šāds aizrādījums ir par to, ka IZM nav noslēgusi līgumu ar Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centru (AIKNC), kas it kā veicot akreditāciju. IZM neesot arī noteikusi detalizētus studiju programmu vērtēšanas kritērijus un vienotu metodiku akreditācijas kritēriju izvērtēšanai.
Šie pārmetumi liecina par augstākās izglītības akreditācijas sistēmas neizpratni. Latvijā augstākās izglītības akreditācija tiek veikta jau kopš 1995.gada, kad sistēma Baltijas valstīs kopīgi tika izveidota ar ārvalstu ekspertu palīdzību. Starptautiski atzīta akreditācijas sistēma bija par pamatu Latvijas augstākās izglītības diplomu atzīšanai ārzemēs. Tikai vēlāk arī pārējās tā saucamās vecās Eiropas valstis pamazām ieviesa līdzīgu sistēmu, un šobrīd Boloņas procesa ietvaros to regulē Standarti un vadlīnijas augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanā.
Jāņem vērā, ka šie standarti un vadlīnijas nav direktīva, bet tiešām vadlīnijas, kurām visas 46 Boloņas procesa valstis brīvprātīgi seko. Starptautiski atzītā augstākās izglītības iestāžu un programmu akreditācija sastāv no iekšējās un ārējās kvalitātes novērtēšanas. Vispirms augstskolai jābūt izveidot savai kvalitātes nodrošināšanas sistēmai un jāgatavo pašnovērtēšanas ziņojums, un tikai tad ierodas neatkarīgi eksperti (vismaz trīs, no kuriem vismaz viens ir no ārzemēm), kas veic studiju programmas novērtēšanu atbilstoši izstrādātajām vadlīnijām un aizpilda speciālas anketas. Novērtēšanā piedalās arī Latvijas Studentu apvienības un darba devēju novērotāji.
Eksperti novērtē visu – gan akadēmiskā personāla kvalifikāciju, iesaistīšanos zinātniskajā darbā, studiju procesa materiāltehnisko nodrošinājumu, bibliotēku, auditorijas, laboratorijas u.c. Eksperti tiekas ar studentiem, ar darba devēju pārstāvjiem, augstskolas administrāciju un mācībspēkiem. Pēc tam viņi iesniedz savu ziņojumu IZM izveidotā neatkarīgā akreditācijas komisijā, kura sastāv no arodbiedrības, darba devēju, Rektoru padomes, Privāto augstskolu asociācijas, studentu un IZM pārstāvjiem. Šī komisija uzklausa augstskolu pārstāvjus, izskata ekspertu vērtējumu un pieņem lēmumu par akreditāciju.
AIKNC veic tikai tehnisko ekspertu vizītes organizēšanas darbu, un tam ir noslēgts beztermiņa sadarbības līgums ar IZM, kas jāatjauno. VK paustais ir formāls aizrādījums, kas neko pēc būtības neliecina par pašu procesu. Tieši otrādi – sadarbība ar AIKNC jāuzskata par ļoti veiksmīgu, jo AIKNC izveidotā un uzturētajā mājas lapā ir atrodamas visas līdz šim Latvijā akreditētās studiju programmas, ir lasāmi šo studiju programmu pašnovērtējuma ziņojumi un ekspertu vērtējumi. Ikviens topošais students var iegūt ļoti daudz vērtīgas informācijas par attiecīgās programmas un augstskolas kvalitāti.
Latvijas akreditācijas sistēma starptautiskajā vērtējumā, kas notiek reizi divos gados Boloņas procesa ietvaros, ir izpelnījusies visaugstāko vērtējumu. VK acīmredzot bija grūti pieņemt šī procesa formu, kas, kā viss Boloņas process kopumā, ir brīvprātīgs process, kas balstās uz vadlīnijām, nevis direktīvām.
Akreditācijas procesu Latvijā regulē attiecīgi Ministru kabineta (MK) noteikumi ar pietiekami detalizētiem kritērijiem, bet, lai atvieglotu ekspertiem darbu, ir izstrādātas arī vadlīnijas. Taču VK uzskata, ka visam jābūt likumā vai noteikumos detalizēti aprakstītam, arī tam, kas patlaban tiek dots kā vadlīnijas. Visu, protams, var izdarīt, bet tā ir tikai lieka birokrātija un formālisms un ir pretrunā ar visu moderno augstākajā izglītībā, kas galvenokārt balstās uz pašu augstskolu autonomiju un atbildību par savu kvalitāti.
Augstākās izglītības programmas nav tik sīki reglamentētas kā skolā, līdz ar to arī liela loma ir eksperta vērtējumam, un MK noteikumos fiksētie kritēriji nedrīkst būt pārāk šauri – ir jāatstāj vieta radošumam un inovācijām.
Nav pamata apgalvot, ka ārzemju eksperti, kuri ir atzinīgi novērtējuši Latvijas sistēmu un studiju programmas, būtu nekompetenti. Drīzāk jājautā, vai Valsts kontrole, izplatot šādus nepārdomātus apgalvojumus pēc ļoti formāliem kritērijiem un neskatot augstāko izglītību starptautiskā kontekstā, nenodara ļaunumu visam Latvijas augstākās izglītības prestižam, kas var būtiski traucēt augstākās izglītības eksportu.
Nezināšanas un neizpratnes, kā arī formālu iemeslu dēļ kārtējo reizi tiek kultivēts latviešu mazvērtības komplekss. Augstākā izglītība arī ir prece, un šādi apgalvojumi tik tiešām noved pie šī tirgus deformācijas. Kāpēc VK klusē, kad augstākajai izglītībai kārtējo reizi tiek samazināts finansējums, kas vistiešāk ietekmē kvalitāti un konkurētspēju?! Vai pasniedzējs, kurš 1 – 2 mēnešus pavada bezalgas atvaļinājumā un kuram nav naudas starptautisko konferenču apmeklējumam un zinātniskajam darbam, varēs saglabāt savu konkurētspēju un dot mūsdienīgas zināšanas studentiem?! Vai studenti, kuri būs spiesti maksāt vēl vairāk, jo dzīves dārdzība pieaug un stipendiju skaits samazinās, varēs izbrīvēt laiku starp darbiem, lai apmeklētu lekcijas un bibliotēku?! Kāpēc tur nedzird neviena VK atzinuma?
* profesore, Latvijas Lauksaimniecības universitātes akadēmiķe, izglītības un zinātnes eksministre (ZZS)