Iekšlietu sistēmas gadījumā kavēšanās šķiet kļūdaina, jo sistēma ir tik ilgi barota ar solījumiem par apmaksas sistēmas sakārtošanu, ka skaidrības pavilkšana garumā kaut par mēnesi diviem tikai mazina sistēmā palikušo vēlmi strādāt. Policisti taču gluži labi saprot, ka nepieciešamība nākamā gada budžetā izdevumus samazināt vēl diez vai ļaus finansējumu viņu nozarei palielināt. Attiecīgi ir tikai saprotams, ka viņi vēlas vismaz skaidrību par pašreizējā finansējuma spēles noteikumiem.
Starp svarīgajiem, bet neizdarītajiem VP vadītāja darbiem (lai gan līdzīgi kā ar piemaksām politiskais uzstādījums bija noformulēts) ir darba organizācijas pielabošana, lielāku patstāvību dodot, kā saka, tiešajai priekšniecībai «uz vietas». Un atkal, ņemot vērā, ka finansējums sistēmai diez vai palielināsies, tieši tas, nevis ministrijas, VP centrālais aparāts, ir tas līmenis, kurā var labāk saskatīt, kā izkulties ar to naudu, kas ir. Citiem vārdiem sakot, skaidrs, ka ir lieki gaidīt pat no vislabākā priekšnieka brīnumus, ja resursi ir ierobežoti, tomēr tas nav attaisnojums letarģijai.
Cita lieta, ka augstāko amatpersonu nomaiņa - gan iekšlietu, gan citās sistēmās - var izprovocēt politiskus ķīviņus. Jo valsts pārvaldes sistēma Latvijā gadu laikā ir veidojusies tā, ka tās augstākais slānis kultivē sev politiskos sakarus, faktiski pats stiprina sabiedrības apziņā pārliecību, ka tie ir politiskie ielikteņi, un rezultātā kadru jautājumi kļūst par starppartiju attiecību jautājumiem. Kas ir muļķīgi. Vismaz pagaidām veselības ministram ir izdevies kadrus savā «saimniecībā» patīrīt bez redzamām politiskām vētrām, tuvākās nedēļas rādīs, vai to pašu varēs teikt iekšlietu ministra p. i.