Vents Armands Krauklis: Izdzīvot kulturāli vai par jebkuru cenu

Vēlāk nāca pragmatiķu un naudas pelnīšanas laiks, kad kultūra vārdos bija prioritāte, bet darbos knapi vilka dzīvību. Kultūras ministrei Helēnai Demakovai kopā ar domubiedriem nebūt nenācās viegli šo situāciju mainīt (zinu to ļoti labi, jo aktīvi līdzdarbojos šajos procesos). Sistēmiska visu kultūras nozaru sakārtošana un pakāpenisks, plānveidīgs finanšu pieaugums deva labus rezultātus — gan izcilus kultūras notikumus un jaundarbus, gan starptautiska mēroga zvaigžņu strauju rašanos un izaugsmi, gan materiālās bāzes uzlabošanu. Pats galvenais — kultūras cilvēki atkal sajutās novērtēti, vajadzīgi un diezgan droši par nākotni. Fantastiskie pērnā gada Dziesmu un deju svētki bija šī procesa kulminācija.Kā pārdzīvot krīzi? Diemžēl pasaules ekonomiskā krīze un tās smagā ietekme uz Latviju šos procesus ne tikai apturējusi, bet rada nopietnus jautājumus par kultūras nākotni Latvijā. Lasītājs teiks — tāpat ir izglītībā, drošībā, medicīnā, lauksaimniecībā utt. Jā un nē. Ivara Godmaņa izvēlētais taupības modelis — visām nozarēm vienāds proporcionāls finanšu samazinājums — pirmajā brīdī liekas loģisks un godīgs. Taču tas neņem vērā laika gaitā izveidojušās disproporcijas (piemēram, vienas ministrijas centrālajā aparātā ir tūkstošiem darbinieku ar ļoti lielu vidējo algu, bet citā — kā Kultūras ministrijā — nedaudz pāri simtam ar krietni mazāku atalgojumu), ne nozares specifiku. Piemēram, izciliem mūziķiem pasaule ir vaļā. Lai viņus noturētu Latvijā, atalgojumam ir jābūt samērīgam. Kāds teiks — lai brauc prom! Nepiekrītu. Mana pārliecība ir tāda, jo īpaši grūtos laikos, kad cilvēkiem ir problēmas darbā, nedrošība par nākotni, nepietiek naudas iztikai, kad valda neticība valdībai un valstij vispār, šādos laikos laba līmeņa koncerti, izrādes, grāmatas, izstādes, kinofilmas un citi kultūras produkti ir tas enerģijas avots, kas var uzlādēt, dot dzīvesprieku un jaunu darba sparu. (Ne velti kara laikā abās frontes pusēs māksliniekiem nevis deva rokās šautenes, bet lika uzmundrināt karavīrus.) Tikpat svarīga ir iespēja pašiem līdzdarboties — dziedot koros, dejojot, spēlējot teātri utt., jo tā katarse un gandarījums, ko dod mākslas brīnuma radīšana, nav atsverama. Cerēt, ka cilvēki paši varēs maksāt vairāk, ka kultūra, izņemot atsevišķus segmentus, spēs uzturēt sevi tiešā veidā, nav nekāda pamata. Paliek valsts un pašvaldības atbalsts un mecenātisms. Absurda ideja Ideju apvienot Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrijas uzskatu par absurdu un ļoti nepārdomātu. Gandarī, ka arī mana partija ir paudusi kategorisku nostāju pret šo apvienošanu. Pirmkārt, Kultūras ministrija pēdējos gados ir kļuvusi par modernu, labi pārvaldītu un efektīvu ministriju (te atkal jāatsaucas uz Helēnas Demakovas un viņas komandas nopelniem) iepretim Izglītības ministrijai, kas gadiem ilgi nespēj tikt galā ar savu nozari. Visās Eiropas Savienības valstīs (tikai ar trim izņēmumiem) kultūras ministrijas strādā atsevišķi. Arhīvi, muzeji un teātri ir ļoti specifiskas jomas, kam mācību iestāžu mērauklu nu nekādi nevar piemērot. Unikālā mūzikas un mākslas skolu piramīda ir tas pamats, uz kura balstās gan Dziesmu svētki, gan profesionālās mākslas un mūzikas izcilību atlase un izaugsme. Turklāt ietaupījums būtu pavisam neliels — ministra un valsts sekretāra alga jeb, citās kategorijās runājot, vieglās automašīnas vērtība… Rūpīgāk iedziļinoties skaitļos, jāsecina, ka pašreizējais budžeta samazinājums kultūras nozarei nav bijis nāvējošs. Tas ir ļoti nepatīkams un bremzējošs, bet, prātīgi saimniekojot, kultūras sistēma nesabruks, jo pēdējos gados finansējuma un valsts atbalsta pieaugums tai ir bijis ļoti spēcīgs (takta nolūkos vairs neslavēšu Helēnu, kaut gan viņa to būtu pelnījusi). Taču ļoti iespējams, ka pavasarī valsts budžets būs jāmazina vēlreiz. Un te nu atkal, piemērojot mehānisku samazinājumu visām nozarēm, sekas var būt ārkārtīgi bēdīgas. Kultūrai tas nozīmētu pilnīgu vai daļēju iznīcināšanu, kas Latvijai ilgtermiņā dotu tikai tālāku nacionālās pašapziņas lejupslīdi, nihilismu, tradicionālo vērtību tālāku izzušanu un arī ekonomisko lejupslīdi. Bez radoša gara plaukstoša ekonomika vienkārši nav iespējama — ne velti arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija runā par cilvēku radošumu kā galveno mūsu valsts konkurētspējas resursu! Nav šaubu, ka grūti laiki ģenerē arī labas, svaigas idejas un neordinārus lēmumus, spiež pārvērtēt vienas vai otras institūcijas, iestādes, nodibinājuma lietderīgumu un efektivitāti, taču labākais padoms jebkura lēmuma pieņemšanā ir elementārs saprāts. Domāju, ir īstais laiks mūzikas vidusskolās atjaunot pedagoģijas stundas un ļaut šo vidusskolu un koledžu absolventiem strādāt par mūzikas skolotājiem. Lai palīdzētu uzrunāt, informēt iedzīvotājus par kultūras piedāvājumu, ar likumu būtu jānosaka, ka medijiem, kurus uztur par nodokļu maksātāju naudu, ir jādod bezmaksas raidlaiks, lai varētu reklamēt valsts un pašvaldību rīkotos kultūras pasākumus (sākot ar teātra izrādēm galvaspilsētā un beidzot ar festivāliem provincē), lai tie nepazustu raibajā subkultūras un izklaides piedāvājuma jūrā. Beidzot būtu jāizveido sistēma, lai sekmētu, ka interesanti viena žanra kultūras notikumi laika ziņā "nepārklājas". Kad uzņēmos vadīt Valkas pilsētu, tā bija ļoti grūtā finansiālā situācijā — ne vieglākā, kādā pašlaik atrodas Latvijas valsts. Un tomēr atradu iespēju sākt rīkot opersvētkus (tā tagad ir brīnišķīga tradīcija), atbalstīt starptautisko teātru festivālu Tālvils, kurā, starp citu, regulāri piedalās citu valstu profesionālie teātri. Sabalansēt izklaides pasākumus (kas arī ir vajadzīgi) ar nopietnas, pat elitāras mākslas piedāvājumu — tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Visbeidzot, kopā ar Kultūras ministriju nodibinājām profesionālu klasiskās mūzikas koncertvienību — Ziemeļlatvijas kameransambli, kas nu jau sniedzis simtiem koncertu galvenokārt Latvijas laukos. Kultūras pieejamība ir tikpat svarīga kā maize, siltums un drošība. Grūtus laikus var un vajag pārdzīvot kulturāli.