Zaļā enerģija jāveicina prātīgi

swedbank.lv). Īsi aplūkošu dažas svarīgākās rekomendācijas enerģētikas politikai, tās papildinot atbilstoši jaunākajiem ekonomiskās situācijas pavērsieniem. Līdz šim Latvijā diskusija par enerģētikas politiku un daudzi tai veltīti pētījumi nereti balstījušies uz līdz galam nedefinētiem un nepierādītiem pieņēmumiem, piemēram, ka ir jāveicina kādas noteiktas AER tehnoloģijas izmantošana, tālāk vien meklējot iespējas šī mērķa sasniegšanai. Uzskatu, ka vienīgajiem sākotnējiem pieņēmumiem jābūt labvēlīgai ietekmei uz ekonomiku, vidi un nacionālo drošību. Pat AER īpatsvara palielināšanu vai efektivitātes paaugstināšanu nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamiem uzdevumiem, kaut arī daudzos gadījumos tie ir labi pamatoti. Enerģētikas politikā jāizvairās no pārāk tehnoloģiski specifiskas pieejas un "mikromenedžmenta", galvenajam instrumentam jābūt cenu stimulu veidošanai. Tie šobrīd Latvijā ir stipri deformēti, nodokļu sistēmā ir pat ietvertas subsīdijas fosilajiem kurināmajiem. Tas jānovērš, visus energoresursus apliekot ar pilnu PVN likmi, jo samazinātās PVN likmes kā sociālās politikas instrumenti ir ļoti neefektīvas. Bieži tās faktiski ir subsīdijas turīgām ģimenēm, kas dzīvo lielās mājās ar gāzes apkuri vai siltumsūkņiem. Turklāt visās mājsaimniecību maksātajās energoresursu cenās ir jāatspoguļo radītie CO2 izmeši, vienalga, vai tie ir radīti tieši (sadedzinot gāzi) vai netieši (patērējot elektrību). Te netiek mudināts palielināt nodokļu slogu, iegūtos līdzekļus būtu jāatdod atpakaļ sabiedrībai, vienādu un regulāru ikmēneša vai ikceturkšņa maksājumu veidā visiem iedzīvotājiem. Tādējādi atkarībā no enerģijas apjoma un AER īpatsvara tajā mājsaimniecības šādā sistēmā būtu vai nu saņēmējas, vai maksātājas un tām būtu iespējas savu relatīvo pozīciju pašām uzlabot.Biomasas ražošana Enerģijas patēriņa ietekme uz klimatu ir nozīmīga globāla problēma, un piedalīšanās tās risināšanā nebūs atkarīga tikai no mūsu vēlmēm, taču enerģētikas politikai Latvijā ir arī jācenšas ņemt vērā apgādes riski, kā arī jāvada nozares ietekme uz ekonomiku kopumā. Ir jāatbalsta AER, taču ekonomiskā loģika saka — ir jāsāk ar izdevīgākajām iespējām un tikai tad, kad tās ir izsmeltas līdz līmenim, kurā ieguvumu un izmaksu attiecība tuvojas nākamajām izdevīgākajām iespējām, jāķeras pie tām. Pašlaik izdevīgākā iespēja ir biomasas ražošanas un izmantošanas palielināšana, un domāju, ka neviens cits risinājums nespēs ar to konkurēt tuvāko 7—10 gadu laikā. Koksne ir un vēl ilgi būs galvenais AER, nodrošinot ap 4/5 īpatsvara primāro energoresursu bilancē, tās ražošana un patēriņš kopumā notiek bez valsts subsīdijām, tātad uz tīri komerciāliem pamatiem. Te ir runa ne tikai par tradicionālo malkas izmantošanu, bet arī jauniem virzieniem, piemēram, Latgran attīstīto enerģijas kultūru audzēšanu, pārstrādi granulās un eksportu. Biomasas pārstrāde un eksports nākotnē noteikti strauji augs, un šī procesa palaišanu varētu sekmēt, veicinot patēriņu Latvijā, ja tas izdarāms ar samērīgām izmaksām patērētājiem. Domāju, ka labākā iespēja būtu biomasas īpatsvara palielināšana plānotajā Kurzemes cietā kurināmā stacijā. Ja tiek ņemta vērā tipiska CO2 emisiju kvotu cena Eiropā (ap 25 eiro), no izmaksu viedokļa nebūtu lielas starpības — stacijā izmantot ogles vai biomasu. Kāpēc šis īpatsvars Ekonomikas ministrijas izsludinātajā konkursā tika noteikts tikai 10% līmenī? Iemesls varētu būt maldīgi priekšstati par biomasas resursiem un loģistiku enerģētiķu aprindās. Nesaku, ka 400 MW staciju būtu jācenšas nodrošināt ar biomasu 100% apmērā, taču 10% noteikti nav ekonomiski pamatoto iespēju griesti. Nākotnē milzīga iespēja būs otrās paaudzes biodegvielu ražošana. Tā nav zinātniskā fantastika, liela mēroga ražošanas tehnoloģijas būs pieejamas nākamo 3—6 gadu laikā. Var cerēt, ka, naftas cenām atgriežoties pie to ilgtermiņa tendences, Latvijā ar tās zemajām biomasas cenām šī ražošana spēs konkurēt ar fosilajām degvielām bez subsīdijām vai ar subsīdijām, kas ir proporcionālas šo degvielu devumam CO2 izmešu samazināšanā. Šo tehnoloģiju attīstītāji jau dibina kontaktus ar Latvijas bioenerģijas resursu īpašniekiem.Ne par katru cenu Diemžēl ne visi uz AER balstīti risinājumi ir ekonomiski pamatoti un to atbalstītājiem tīk no realitātes tverties sazvērestības teorijās, par visām likstām vainojot "monopolus" un to ietekmi. Enerģijas patērētājiem nav jāmaksā jebkura cena, kas nepieciešama jebkādu zaļās enerģijas plānu padarīšanai par rentabliem. Izplatītā pārliecība par "tiesībām" uz šādām subsīdijām ļoti kaitē racionālai diskusijai par AER iespējām. Neapgalvoju, ka jebkuras subsīdijas ir nepamatotas, taču pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir steigšus jāatsakās no visiem atbalsta pasākumiem, kuru galvenais efekts tuvāko 3—5 gadu laikā būtu lieli izdevumi par dārgām importa iekārtām. Piemēram, pašlaik nekādi nav attaisnojams valsts atbalsts vēja enerģijas izmantošanai. Tās izmaksas aptuveni divkārt pārsniegtu importa cenu, bet ne vēja elektrostaciju iekārtas, ne vēju Latvijā neražo. Kaut arī biodīzeļdegviela ir vietējais produkts, arī tās īpatsvara straujai palielināšanai nepieciešamās subsīdijas nevar pamatot, kaut vai tāpēc, ka šo produktu var eksportēt uz zemēm, kas tā izmantošanas veicināšanu šobrīd spēj atļauties. Šajā gadījumā subsīdija ir arī akcīzes nodokļa atlaide vai vismaz tās lielākā daļa. 75% akcīzes nodokļa Latvijā tiek novirzīti ceļu būvei un uzturēšanai, tātad kādam citam ir jāmaksā biodegvielas izmantotājiem par šo pakalpojumu. Pamatota akcīzes nodokļa atlaide biodīzeļdegvielai būtu četri santīmi, pašlaik tipiskai CO2 kvotu cenai proporcionāls apjoms. Subsidējot t.s. pirmās paaudzes biodegvielas, mūsu ekonomikā ļoti deficītie naudas resursi tiek novirzīti, lai atbalstītu tehnoloģiju, kurai nav nākotnes un kuras ietekme uz vidi ir diskutabla. Velti meklēt enerģētikas politikā vieglus un ātrus risinājumus, lai tiktu galā ar pašreizējām ekonomiskajām grūtībām. Jā, efektivitātes paaugstināšana un biomasas izmantošana var samazināt izmaksas, taču tas ir saistīts ar lieliem sākotnējiem ieguldījumiem, kas var būt un var nebūt attaisnojami. Dārgākais resurss pasaulē ir nevis enerģija, bet kapitāls, taču pirms diviem gadiem situācija bija tieši pretēja. Papētot rūpīgāk, bieži atklājas, ka it kā "acīmredzamu" iespēju neizmantošanas iemesls nereti ir nevis "monopoli" vai to "lobijs", vai "domāšanas veids", bet gan objektīvi tehniski un ekonomiski šķēršļi. Tos var pārvarēt, taču, pirmkārt, tas nedrīkst būt pašmērķis, otrkārt, tam vajadzīgs laiks, nauda, pacietība un racionāli prāti, kas nav jaunāko intelektuālās modes tendenču vergi.