Tomēr laikā pietuvinātākais jautājums ir pašreizējā prezidenta nostāja un izredzes. Zatlers joprojām nevēlas paust, vai vēlas kandidēt uz vēl vienu termiņu. Tam viņam noteikti ir savi apsvērumi, tomēr šī kavēšanās patiesībā nav paša Zatlera interesēs. Ja viņš savu darbu uztver nopietni, tad prezidents nevar nesaprast, ka šāds «klibās pīles» statuss viņa teiktajam un darītajam tuvāko mēnešu laikā sevišķu ticamību nedos. Zatlers var strādāt ar pilnu atdevi un vislabākajiem nodomiem, tomēr, ja nav skaidrs, vai viņš pats gribētu darbu turpināt, tas ietekmēs viņa iekšpolitiskos un ārpolitiskos partnerus.
Ja Zatlers savu kandidatūru pieteiktu, tad viņa pretiniekiem būtu jāliek kārtis (iebildumi) galdā, un pašam Zatleram būtu iespēja tos atspēkot. Ja prezidents būtu teicis «jā», tad beigtos nekonkrētās runas, ka «ir dažādi viedokļi», «starp mūsu biedriem ir arī iebildumi» utt. Konkrēti kādi tad? Un sākam diskusiju.
Ja Zatlers «izspļautu burbuli», viņš ne tikai iegūtu laiku pārmetumu komentēšanai, bet arī varētu pilnvērtīgi izklāstīt skatījumu uz prezidenta institūcijas darāmo tuvākajos gados. Ja pieņemam, ka vienu termiņu nostrādājušam prezidentam šādu darbības plānu formulēt ir objektīvi vieglāk, tad šāda konkrētība labi izskatītos uz fona, kad citi pretendenti tikai abstrakti solītu godīgi strādāt tautas un valsts labā.
Īsi sakot, pauzes ieturēšana nav paša Zatlera interesēs un rada iespaidu, ka viņš nav pārliecināts par sava veikuma kvalitāti (kas droši vien tā nav). Ja Zatlers tomēr izvēlēsies nogaidīšanas taktiku, tad, pat ja citi iespējamie kandidāti atkritīs, būs jāsecina, ka partijas vienojas «par» Zatleru nevis tāpēc, ka viņš ir īsti savā vietā, bet tāpēc, ka citu labāku nav un jāiztiek ar to, kas pie rokas.