Zināšana sabiedrība: vai tā ir nepieciešama, neizbēgama vai atmetama?
Zināšanu sabiedrības jēdziens un parādība ir daļa no Eiropas Savienības iniciētās Lisabonas stratēģijas, bet kad 2000.gadā sākās tās iemiesošana, tad nebija nekāds noslēpums, ka stratēģijas virsuzdevums ir ne tikai ES ekonomiskās kapacitātes paaugstināšana, bet arī tās konkurētspējas ar ASV palielināšana.
Lisabonas stratēģijas mugurkauls ir zināšanu ekonomikas un zināšanu sabiedrības attīstība jeb citiem vārdiem – tautsaimniecības attīstības un vadības principu modernizēšana, balstoties zināšanās un līdz ar to - izglītībā.
Ko tas sevī ietver? Galvenās attīstības prioritātes periodam pēc 2005.gada, kuras tika publicētas Lisabonas Kopienas Programmā, bija vairāk un labāku darba vietu radīšana, zināšanu un inovāciju atbalsts izaugsmei, Eiropa kā pievilcīga dzīves un darba vieta. Neskatoties uz krīzi, zināšanu sabiedrības esamība vēl aizvien Eiropā tiek uzlūkota kā līdzeklis, kas var nodrošināt ekonomisko konkurētspēju – sevišķi apstākļos, kad darbaspēka kvantitāte un kvalitāte zemas dzimstības un iedzīvotāju kopuma novecošanas rezultātā strauji samazinās.
Zināšanu sabiedrība ir sabiedrību, kurā tās locekļiem ir brīvi pieejama informācija, iespējas to izmantot savas dzīves uzlabošanai un savas darbības efektivitātes paaugstināšanai, taču galvenais, kas atšķir zināšanu sabiedrību no citiem attīstības posmiem ir tas, ka zināšanas tiek uzlūkotas kā galvenais produktivitātes avots ražošanā.
Citiem vārdiem, pievienotā vērtība mūsdienu ražošanā ne tik daudz balstās uz darbaspēka ekspluatāciju un kapitāla ieguldījumu, kā uz zināšanām, kuras parādās gala produktā. Tieši zināšanas ir visnozīmīgākais ražošanas faktors, apsteidzot kapitālu un darbu. Produkta vērtības pamatā ir inovācijas, bet tās savukārt balstās uz zināšanām.
Lai varētu attīstīties starptautiska līmeņa konkurētspēja, katrai attīstītai sabiedrībai jāpieņem kā aksioma atziņa, ka līdzās fiziskā kapitāla un cilvēka prasmju akumulācijai aizvien nozīmīgāka kļūst informācija, zināšanu apguve un to adaptācija. Praktiski tas nozīmē, ka visa sabiedrība tiek iesaistīta vairāk vai mazāk tādā kā racionalizātoru kustībā, nemitīgi izgudrojot jaunus un uzlabojot vecos produktus, piedāvājot tos visai pasaulei arī ar, piemēram, patentu mehānisma palīdzību. Līdz ar to arī politiskajā līmenī nozīmīga kļūst izpratne par to, kā sabiedrība apgūst zināšanas un kā tās pielieto.
Uzdevums nav viegls. Jau 2004.gadā Eiropas elite saprata, ka sākotnējie plāni ir izgāzušies un tāpēc 2005.gadā tika noteikti jauni uzdevumi un jauni termiņi, palielināta nacionālo valstu loma šajā procesā. Šobrīt atkal zinātniskajā diskursā parādās atziņas par Lisabonas stratēģijas II izgāšanos. Kā pamatrādītājs viemēr tiek atzīmēti slavenie 3% no IKP , kuri katru gadu nacionālajās valstīm ir jāatvēl zinātnei un attīstībai ( 1% valsts līdzēkļu, 2% no privātā sektora). Vairāk vai mazāk Skandināvijas valstis ir tikušas galā ar šo nosacījumu, citas – arī lielās Eiropas valstis- atpaliek. Krīze ir ietekmējusi arī viņu ambīcijas. Taču Latvija pārspēj visas, samazinot jau tā niecīgo atbalstu ( par 3% nevarēja sapņot pat „uzplaukuma” gados) zinātnieku grantiem par 70%.
Latvijas situācija ir specifiska arī citā aspektā. Lielākā problēma ir valsts komplicētā sociāli ekonomiskā struktūra, jo vienlaicīgi attīstās gan tradicionālās ekonomikas un sabiedrības elementi (kas orientējas uz darbaspēka izmantošanas intensifikāciju), gan arī industriālajai ekonomikai raksturīgā ražošanas un pakalpojumu struktūrai. Pēdējā balstās kapitāla (investīciju) piedāvāto iespēju izmantošanā, taču vienlaicīgi ir sastopami arī – lielā mērā pateicoties inovāciju importam no ES un ASV - zināšanu ekonomikas un sabiedrības elementi.
Visi trīs ekonomikas attīstības posmi pēc 90.gada sevi pieteica vienlaicīgi un ne reti ar tiešu valsts atbalstu. Tas attiecās gan uz dotācijām lauksaimniecībai, gan uz kapitāla investīciju politiku, pakalpojumu sektoru. Viss liecina, ka valsts ekonomiskās politikas centrā ir gan virzība uz post-modernu ekonomiku, bet reizā tiek balstīta attīstība ar diezgan skaidri iezīmējošamies tradicionālas sabiedrības elementiem.
Kā te lai neatceras I.Krilova fabulu par līdaku, vēzi un gulbi, kuri vilka vezumu katrs uz savu pusi. Tieši tāpēc pāreja uz zināšanu ekonomikas un sabiedrības attīstību Latvijā bija problemātiska un maz iespējama pat «treknajos gados»: pretēji esošajai praksei, zināšanu sabiedrības politikai vajadzēja balstīties uz inovācijām komerciālās ražošanas un pakalpojumu jomā.
Tas tad arī ir viens no iemesliem, kāpēc neskaitāmās Latvijas attīstības stratēģijas līdz šim ir izrādījušās tikai tik vērtas, cik vērts ir papīrs, uz kuram tās ir uzrakstītas.
Tai pat laikā atziņa, ka strauja ekonomiska izaugsme nav panākama tikai ar plašām investīcijām un darbaspēka efektivitātes palielināšanos, nav jauna. Jau pirms vairākiem gadiem zinatnieki pauda domu, ka esošo ekonomisko situāciju var straujāk mainīt, ņemot vērā zinātni kā trešo faktoru ekonomikā. Kā pozitīvs piemērs tika minēta Somija – valsts ar augsti attīstītu informācijas un zināšanu sabiedrību. Taču Latvijā stratēģiski nekas nemainījās.
Politiķiem būtu jāsaprot tas, kāpēc kāda sabiedrības daļa nav spējīga izmantot tās rīcībā esošās zināšanas pietiekami adekvāti, bet Latvijas apstākļos tas, pirmkārt, attiecas uz pašiem politiķiem. Pagaidām šķiet, ka Latvijā zināšanu sabiedrība formāli tiek atzīta kā nepieciešama (ja jau Eiropa tā grib), taču neviens sevišķi nesatrauktos, ja atklātos, ka attīstības ātrvilciens šajā provinces kaktā neapstāsies. Līdz ar to ideja par zināšanu ekonomikas un sabiedrības attīstības nepieciešamību, atviegloti nopūšoties un atsaucoties uz krīzi, varētu tikt ar vieglu roku atmesta.
Kas esam - zināšanu vai bezzināšanu sabiedrība?
2005.gadā Eirobarometra pētījums «Eiropieši, zinātne, tehnoloģija» iepazīstināja ar ES valstu iedzīvotāju attieksmi pret zinātni. Izrādījās, ka daudzos aspektos Latvijas iedzīvotāji ieņem sev jau ierastās vietas tabulu lejasgalā. Patiesības labad jāpiezīmē, ka Lietuvas iedzīvotāju interese par zinātnes sasniegumiem izrādījās vēl mazāka (ES par jauniem zinātnes saniegumiem interesējās 30% vidēji, Latvijā - 23%, bet Lietuvā - 11%). Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju atzina, ka jūtas slikti informēti par jaunākajiem zinātnes atklājumiem (vidēji ES 37%), bet tikai 10% atzina, ka apspriež jaunākos zinātnes un tehnoloģiju sasniegumus ar draugiem. Vēl mazāks procents (9%) dažreiz apmeklē diskusijas par zinātnes sasniegumiem. Mazs ir to cilvēku skaits kuri pēdējā gada laikā ir apmeklējuši kādu zinātnes sasniegumu centru vai muzeju (Latvija – 8%, vidēji Eiropā - 16%). Nepatīkamākais ir tas, ka, pārbaudot elementārās iedzīvotāju zināšanas par apkārtējo pasauli, noskaidrojās, ka labas zināšanas ir tikai 16% Latvijas iedzīvotāju (vidēji ES – 42%, bet Skandināvijā – Zviedrijā 69%, Somijā – 58%). Tika konstatēts, ka Latvijas iedzīvotāājiem ir visvājākās zināšanas Eiropā , atbildot uz, piemēram, tādiem jautājumiem, kā «Vai saule riņķo ap zemi?», «Vai zemes centrs ir ļoti karsts?», «Vai radioaktīvu pienu var lietot pēc uzvārīšanas?», «Vai elektroni ir mazāki par ātomiem?». Tie ir tikai daži piemēri, taču, kā saka, komentāri ir lieki.
Kas tomēr varētu varētu situāciju vērst uz labu un, ja ne uzreiz mainītu iedzīvotāju zināšanu līmeni, tad vismaz mainītu attieksmi pret zinātni? Pie kā iedzīvotāji būtu gatavi vērsties, lai saņemtu pietiekami kvalificētas atbildes uz jautājumiem par zinātnes un tehnoloģiju attīstību? Aptauja apgalvo, ka visbiežāk - pie valsts universitāšu zinātniekiem (ES - 52%, bet Latvijā - 40% iedzīvotāju). Augsts ir arī žurnālistu prestīžs - Latvijā augstāks kā Eiropā arī šajos jautājumos - (avīzes ES – 25%, Latvijā – 34%, TV ES – 32% - Latvijā – 37%). Interesanti atzīmēt, ka medicīnas ārstu prestīžs zinātnes sasniegumu skaidrošanā ES vidēji tomēr ir augstāks kā Latvijā ( ES 23%, Latvijā – 16%).
Neticami, bet fakts - 59% Eiropas pilsoņu uzskata: zināšanas dod zinātniekiem varu, kura tos padara bīstamus. Latvijā tā domā 58% iedzīvotāju. Protams, ka arī Latvijā politķi nav nekāds izņēmums un cīnās ar savam bailēm, kā prot. Jo lielākas bailes no zinātniekiem, jo mazāks finansējums zinātnei.
Vienlaicīgi 70% iedzīvotāju uzskata, ka politiķiem ir vairāk jāpaļaujas uz ekspertu slēdzieniem (ES -73%), bet savukārt 52% Latvijā un 40% ES ir pārliecināti, ka mēs pārāk daudz paļaujamies uz zinātni un pārāk maz uz likteni.
Pretrunīgā sabiedrības attieksme pret zinātni lielā mērā izskaidro arī politiskās varas nihilismu. Sabiedrības atbalsta trūkums zinātnei, padara zinātniekus Latvijā par politķu voluntārisma ķīlniekiem. Sevišķi, ja ņem vērā to, ka jautājumos, kuros politiķi ir patiesi ieinteresēti ( dažādu koruptīvu shēmu un piramīdu veidošana) ekspertu slēdzieni nav vajadzīgi.
Vai vainīgi ir paši zinātnieki?
Cik lielā mērā paši zinātnieki ir vainīgi, ja sabiedrības attieksme pret zinātni un zinātniekiem ir tik neglaimojoša?
Attieksme taču veidojas ne tikai ģimenēs, bet arī skolās un augstākajās macību iestādēs - tur, kur strādā zinātnieki. Latvijā visaugstākais uzticēšanās līmenis jutājumos par zinātnes atklājumiem sabiedrībā ir tieši valsts universitātēm. Privatu mācību iestāžu un «think-tank» ietekme ir mazāka. Vai pamatoti? Ne viss ir tik vienkārši arī valsts universitātēs – ja ne visās, tad atsevišķās noteikti. Vājākais posms ir universitāšu menedžments – tas ir redzams ar neapbruņotu aci. Var teikt, ka tās pašas negācijas, kas raksturo visas valsts pārvaldi, atspoguļojas arī mācību iestāžu pārvaldē.
Vājākais posms ir kadru un atalgojuma politika. Pavisam nesen plašas sabiedrības uzmanības lokā nokļuva RSU rektora darba samaksa mēnesī, rakstīta ar pieciem cipariem. Samērojot ar pasaules praksi – «nothing special». Bet ar vidējo algu universitātē un valstī? Vairāk kā izaicinoša. Jo runa nav tikai par summām, bet par attieksmi: dzīvot vienai dienai un ņemt, ko var tūlīt un tagad, pilnīgi neadekvāti ieguldījumam mācību procesa nodrošināšanā un nerēķinoties ar mācību iestādes ilgtermiņa interesēm. Jebkurā augstskolā studentu zināšanu kvalitāti galvenokārt nodrošina docētāji – tie, kas regulāri un daudz strādā auditorijās, nevis administratīvajos kabinetos. Bet, ja darba samaksas līmenis docētājam ir 12 – 15 reizes zemāks kā rektoram - vidējās algas līmenī valstī vai pat zem tās (ar pasaules praksi neviens pat neuzdrošinās šīs algas salīdzināt, bet vajadzētu) - tad nav, ko brīnīties, ka pasniedzēji emulē pasniegšanu, bet studenti - studēšanu. Rezultātā – studentiem ir ne tikai vājas zināšanas, bet arī nihilisma pilna attieksme pret zinātni un augstāko izglītību.
Ja augstskolas vadība gadiem ilgi neapstiprina pastāvīgā darbā pašu dibinātas fakultātes docētājus, bet izdod pavēles par Ls 25 ievākšanu no pasniedzējiem par katru universitātes krājumos nodrukāto lapaspusi, atļauj doties komandējumā uz zinātniskām konferencēm tikai bezalgas atvaļinajumu laikā un par pašu līdzekliem (pretēji MK rīkojumam), attiecas pret ārzemju profesoru vieslekcijām kā pret «nekontrolētām bakhanālijām» tad ir skaidrs, ka arī Boloņas process (vienotas augstākās izglītības telpas veidošana Eiropā) ir pārvērsts par karikatūru. Piedevām, ja šādus «vadītājus» turpina paaugstināt amatos , uzticot visas valsts izglītības telpas pārzināšanu, tad tas atļauj domāt, ka politiskā līmenī ir pieņemts «aizkulišu» lēmums graut izglītību, kā vien tikai var. Bet tad ir jautājums - kā interesēs?
Universitāšu autonomijas aizsegā menedžmentālais neprofesionālisms augstākajā izglītībā ir veidojies gadiem ilgi, taču šāda profanācija sastopama tikai tad , ja augstskolas vadībā parādās cilvēki, kuru pašu izglītība un darba pieredze ir neatbilstoša akadēmiskajā telpai. Bet tā jau ir saruna citai reizei – tad, kad Latvijas valsts vienreiz sadūšosies un sāks atklāti runāt par apmācību procesa problēmām augstskolās visos aspektos, bet nevis izmantos augstskolas kā vietu, kur nobēdzināt krīzes laikā «samazinātos» ierēdņus.
Šobrīd notiek aktīvi līdzekļu ietaupīšanas meklējumi, lai valsts varētu izbēgt no defolta. Vai nebūtu lietderīgi padomāt arī par to, ka ilgu gadu laikā saņemtos neattaisnotos ikmēneša tūkstošus, (ko universitāšu un valsts vadība voluntāri un nekontrolēti pārskaitīja savās kabatās), tagad vajadzētu atmaksāt, ja ne valsts, tad universitāšu kasēs? Piedevām – ne tikai pēdējo gadu summas, bet arī par laika periodu no iepriekšējās krīzes 90-to gadu beigās.
Izglītība ir atslēga daudz kam, bet Latvijā tieši izglītība var kalpot , kā izejas ceļš no jebkuras krīzes – gan lokālas, gan globālas. Garants tam ir Latvijas iedzīvotāju kultūrā dziļi sakņotā orientācija uz zināšanām, kuru patlaban ir izkropļojušas nesamērīgi augstās pārejas perioda izmaksas.
Pēc stāšanās amatā ASV prezidents B.Obama ekonomikas atveseļošanas paketē nekavējoties iekļāva finansējumu ne tikai ceļu labošanai, bet arī skolām un zinātnei. Tā ir recepte, aprobēta iepriekšējo krīžu laikā visā pasaulē. Šobrīd Latvijas bizness iegulda lielas pūles, lai pārliecinātu politiķus par investīciju nepieciešamību biznesā tieši krīzes laikā. Savukārt zināšanu ekonomika nozīmē investīcijas tieši inovatīvā biznesā, kas ir visīsākais ceļš ne tikai uz izkļūšanu no krīzes, bet arī uz zināšanu sabiedrību.