Āgenskalna dažādās sejas

Gan nolupusī, gan arī smalkā Āgenskalna seja veido rajona sevišķo romantiku. Un eksotiskāka, protams, reizēm ir tā nolupusī. Taču arī to ir skārušas pārmaiņas. Piemēram, pirms gadiem divdesmit stabu apķēris žūpa bija ikdienišķa aina Mazajā Nometņu ielā. Tādu vairs nav, izgaisa līdz ar PSRS. Izdzīvojušie pa reizei vērojami Mazās Nometņu ielas skvēriņā, gaidot uz zupas virtuvi. Nesenākā atmiņā iespiedies viens no daudzajiem nenodarbinātajiem jaunajiem āgenskalniešiem, kas bieži nīka uz zeķu fabrikas Aurora autobusa pieturas soliņa, — te paģirains, te pillā vai "apsities". Reizi pa reizei viņš garāmgājējiem mēdza uzsaukt: — "Ei, zadolži ģengi!" (aizdod naudu — kr.val.) Cik naivi. Bet vienreiz viņš mani pārsteidza — viņš bija sakopies un nokrāsojis matus. Sarkanus. Soliņa tur nav, un arī vīrietis līdz ar to ir pazudis. Zeķu fabrikas vietā tagad slejas dārgā Rezidence Aurora, kuras potenciālie iemītnieki tiek gaidīti ar piesardzīgu ziņkāri. Savukārt kādreizējie saules brāļidzērājibomži jau vairākus gadus reinkarnējušies tramīgos jaunekļos pelēkām sejām. Viņu desants uzrodas kā no tukša gaisa, lai pēc tam tikpat nesakarīgi izklīstu pa ietvi un braucamo daļu un pazustu. Pārvietojas ar pārskrējieniem, bieži saulesbrillēs pat nelabvēlīgākajos laika apstākļos. Reizēm viņi pusatvērtām acīm un muti sēž parciņā uz sola, letarģiski šūpojoties, citreiz stāv uz ielas stūra. Citi laiki, citas vielas. Sociālajiem kontrastiem Āgenskalnā ir sena vēsture. Kā pastāstīja arhitekts Pēteris Blūms — neizsmeļams informācijas avots par Pārdaugavu —, ap Māras dīķi jau kopš XX gs sākuma mita diezgan smalka sabiedrība. Rīdzinieki sāka braukt atpūsties uz turieni jau XVIII gs trešajā ceturksnī. No tā laika arī restorāns, iebraucamā vieta un viesnīca Jeruzaleme, kas šodien pazīstama kā Ojāra Vācieša muzejs. Āgenskalna ciems veidojies gar ceļu, kas savienoja pārceltuvi pie Zunda kanāla, kur arī bija vecā Āgenskalna centrs, ar armijas vasaras nometnēm pie Māras dīķa un arī ar Māras dzirnavām. Šīm dzirnavām, ko nojauca 20.gados, bijusi visai liela nozīme, jo tur no Rīgas veda malt labību. Pārējās dzirnavas XVIII un XIX gs Rīgā bijušas vējdzirnavas. Tātad — kamēr ap vienu Māras dīķa krastu drūzmējušies bagātnieki, otrā jau izsenis mita strādnieki un amatnieki. Pastorālā ainava arī pievilka smalkākas dvēseles, kā Ojāru Vācieti, Kārli Dziļleju, Jāni Akurateru un Vilhelmu Purvīti, kurš dīķi gleznojis. Kā, iespējams, ne vienam vien Āgenskalna iedzīvotājam man acīmredzot šķiet, ka man ir sevišķa saikne ar šo pilsētas rajonu. Jo kāpēc gan par saviem atšķirīgajiem kaimiņiem reizēm nekrietni nodomāju, — nu ko jūs te darāt? (Īpaši šis privātīpašnieciskums izpaužas, vedot suni, kad kādam citam suņa īpašniekam pietiek bezkaunības gadīties ceļā un man savs ir jāpietur, lai tie nesaplēšas.) Tā atkarībā no garastāvokļa un noskaņas Āgenskalnā var mainīt lojalitāti, pārmaiņus simpatizējot ar aspirējošo vidusšķiru, kaķu tantēm, suņu īpašniekiem, tirgus sievām vai deklasētajiem āgenskalniešiem, kuri pa lielam nodara pāri vien paši sev. Lielāka piesardzība reizēm ir pret tā attālā sociālā spektra gala pārstāvjiem, kuri, nerēķinoties ar šī rajona vēsturi, par brangu naudu pārpērk villas un jauc un pārbūvē tās pēc saviem ieskatiem te par šveiciešu kalnu namiņiem, te par falšām muižām. Taču tad sev atgādinu, ka arī viņi veido savas īpašās attiecības ar šo rajonu, jo Āgenskalns izsenis bijis atvērts ikkatram.