Attīstība nav sinonīms būvniecībai

Edmunds Krastiņš Rd komitejas vadītājs,

Ja nerisinās - krusts pāri

Mēs šo jautājumu cenšamies noskaidrot. Pirmie juristu atzinumi pasaka, ka visās teritorijās, kas atzītas par applūstošām vismaz reizi simt gados, nekādas būvatļaujas nevar izdot saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu. Rīgā tas skar 20 līdz 30 procentus teritorijas, tajā skaitā Ziemeļu šķērsojumu. Mēs vairs arī neizsniedzam būvatļaujas applūstošajās teritorijās. Jānorāda, ka nekur normatīvajos aktos gan nav noteikts, kā tieši nosaka šīs teritorijas, tādēļ mēs par katru zemesgabalu pieprasām vides institūcijām atzinumu. Tas nav īsti labi, jo tas var pieļaut subjektivitāti, kā arī korupcijas riskus. Tādēļ prasīsim Vides ministrijai izstrādāt metodes, kā noteikt, kas ir applūstošās teritorijas un kas nav.

Ja šie jautājumi tiek risināti tā, kā tagad, un nebūs nekādu grozījumu likumos, tad tiek pārvilkts krusts pāri veselai virknei pašvaldību. Rīgā turklāt situācija nav tā kritiskākā, tāda, ir, piemēram, Pļaviņās, Jēkabpilī, Ādažos un citviet.

Ilma Čepāne bijusī ST tiesnese

Arī vērtību aizsardzība

Satversmes tiesa šajos spriedumos ir atzinusi, ka būvniecība applūstošajās teritorijās neatbilst Satversmes tiesas 115.pantam, kas nosaka sabiedrības tiesības uz labvēlīgu vidi.

Iespējams, tiesiskais regulējums Aizsargjoslu likuma 37.pantam ir nepilnīgs, tā kā tas attiecas gan uz lauku teritorijām, gan uz pilsētas urbanizētām, blīvi apdzīvotām vietām, kur nav draudu vides vērtībām, bet gan tikai nekustamajam īpašumam, ja plūdos, piemēram, tiktu bojātas dzīvojamās mājas.

Lai varētu nedaudz grozīt 37.pantu, Saeimai būtu jāņem vērā ļoti stingri un skaidri kritēriji, kādos gadījumos pilsētās drīkstētu valsts un sabiedrības interesēs apbūvēt applūstošās teritorijas. Taču nevar veikt grozījumus, vienkārši iedomājoties, ka ST spriedums traucē ekonomisko attīstību, jo tad šādi grozījumi būtu pretrunā Satversmei. Sabiedrības ilgtspējīga attīstība sevī ietver arī vides un kultūras vērtību aizsardzību un sabiedrības līdzdalības tiesības teritorijas veidošanā.

Kristaps Markovskis, Delnas pārstāvis

Jāpamato ar argumentiem

Satversmes tiesas spriedumiem Garkalnes un Ādažu lietās vajadzētu veicināt lielo pilsētu ilgtspējīgu attīstību, nevis to kavēt. Viens no pilsētas ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikumiem ir teritorijas racionāla un efektīva izmantošana. Pašvaldību pienākums, plānojot pilsētas attīstību, ir neapbūvēt tās teritorijas, kuras pilda kādu aizsargfunkciju, kā arī maksimāli saglabāt teritorijas, kurām ir īpaša vides vai kultūras vērtība. Attīstība nav sinonīms vārdam būvniecība, attīstība sevī ietver arī vides un kultūras saglabāšanu. Tikai netipiskos gadījumos, ja teritorijas plānojumā nav iespējams cits risinājums, būtu pieļaujama šo teritoriju (arī applūstošo) apbūve, taču tam jābūt pamatotam ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem, ietverot arī samērīguma principa izvērtēšanu.

Jānorāda, ka Aizsargjoslu likumu nevarētu grozīt, lai "atceltu" applūstošās teritorijas un pieļautu šo teritoriju sistemātisku apbūvi, jo ST normu par aizliegumu būvēt applūstošajās teritorijās jau ir atzinusi par atbilstošu Satversmei. Vienlaikus Satversme uzliek likumdevējam par pienākumu nepazemināt vides aizsardzības prasības, un tās var vienīgi paaugstināt. Grozījumi varētu tikt izstrādāti tikai tādēļ, lai noteiktu mehānismu, kā veicama aplūstošo teritoriju izvērtēšana un izvērtēšana par to, vai, pamatojoties uz īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem, ir pieļaujama applūstošo teritoriju apbūve.