Dienas komentārs. Aivars Ozoliņš: Šlesera spuldzīte

"Ja es būtu Rīgas mērs, cilvēki nebrauktu prom, bet gan šurp, lai priecātos par skaisti izrotāto pilsētu," bilda lēto aviolīniju un dārgo ceļu izkārtotājs. Bet nupat jau bez jokiem piedraud, ka "es nebūtu tas sliktākais Rīgas mērs, lai gan tāds lēmums vēl nav pieņemts". Acīmredzot viņa vadītā ministrija ir izslaukta, viss, ko varēja nolaist uz grunti, ir nolaists uz grunti, bet premjerministra krēsls, uz kuru Šlesers bija neslēpti cierējis, pašlaik nav interesants, jo, pirmkārt, tajā jau sēž paša "mācītāju" partijas līdzpriekšsēdētājs, otrkārt, ekonomiskās lejupslīdes posmā sola kreņķus un pastāvīgu negatīvu publicitāti vien. Cita lieta Rīgas mēra amats. Ironiski, ka Šlesers kā sliktas svētku rotas piemēru minēja tieši Dzelzceļa tiltu, kura izgaismošanai Rīgas dome tika iztērējusi 280 tūkstošus, bet TV3 raidījums Nekā personīga nupat aprēķinājis, ka to visu varēja izdarīt par 83 tūkstošiem. Taču arī 280 tūkstoši ir nieks, salīdzinot, piemēram, ar Dienvidu tilta izgaismošanai plānoto 1,1 miljonu latu, kur nu vēl ar pašu tiltu, kas nodokļu maksātājiem izmaksās pusmiljardu latu. Ja kaut ko tādu būvēt izlemtu valdība, pastāvīgs skandāls būtu garantēts, bet, ja to dara Rīgas pašvaldība, tad nezin kāpēc tik traki vairs nešķiet. Acīmredzot tā nodokļu maksātāju nauda, kas iziet caur valsts budžetu, maksātājiem šķiet tuvāka nekā tā, ko izsaimnieko pašvaldība. Bet Rīgas domes priekšsēdētāja amatā par turīgu uzņēmēju var tikt pat tik netalantīgs darbonis kā, piemēram, bijušais sociķu mērs Gundars Bojārs. Salīdzinot ar viņu, Šlesers starp tiem politiķiem, kuriem politika ir personīgā labuma vairošanas līdzeklis, ir pavisam citā kategorijā. Šleseram nevar pārmest ne pārlieku labu izglītību, ne runas dāvanas. Taču nevaldāmajā dziņā pelnīt ar politiku ar viņu Latvijā var sacensties vienīgi Šķēle un Lembergs. Līdz šim viņa zelta ādere bija tieši Satiksmes ministrija, un vēl nupat Godmanis, stādamies veidot valdību, pasteidzās Šleseru nosaukt kā pirmo no valdības ministriem, kuriem amats ir garantēts. Tāpēc ir ievērības vērta viņa acīmredzot nopietni apsvērtā iespēja pamest ministriju, kuru bija radis uzskatīt teju par savu privātu bodi, un pārcelties uz Rīgas domi. Pirmkārt, tas var nozīmēt, ka ministrijā lietas ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā pat izskatās, un ir laiks notīt makšķeri, pirms skandālu gūzma kļūtu pat Šleseram nesavaldāma. Patiesībā ir grūti nosaukt kaut vienu jomu, kurā ministrs Šlesers varētu uzrādīt neapstrīdamus sasniegumus, ja par tādu neuzskatām Eiropā dārgākos ceļus, ko pat Valsts prezidents Zatlers uzskatīja par pieminēšanas vērtu faktu, 18.novembra runā vērsdamies pret korupciju politikā. Latvijas dzelzceļa pasažieru pārvadājumi ir nožēlojamā kādas Vidusāzijas valstiņas stāvoklī. Latvijas pasts ir novests līdz bankrotam, no kura to var glābt tikai milzu valsts subsīdijas, bet tām ekonomikas atdzišanas apstākļos Valsts kasē nebūs naudas. (Ir dzirdētas aplēses, ka LP iztrūkumi mērāmi pat līdz 12 miljoniem latu.) Rezultātā par gada sākuma svarīgu ziņu virsrakstu tapis apgalvojums, ka laikrakstu un vēstuļu piegādāšana pašlaik vairs neesot tik katastrofālā stāvoklī kā pērn. Sasniegums, nudien. Bet ministra lielākais lolojums - lētās aviosabiedrības un Rīgas lidostas attīstība - valstij var izmaksāt daudzu miljonu soda naudu par Eiropas Savienības konkurences normu pārkāpšanu. Kas atliek? Buldozers un raķete Stendzenieka priekšvēlēšanu klipos televīzijā. Otrkārt, Šlesera raudzīšanās uz Rīgas domi un dižošanās, ka tieši viņš būtu tas, kas "pilsētu spēj izveidot par starptautisko biznesa, finanšu un tūrisma centru", acīmredzot liecina par precīzu nojautu, kur apgrozīsies īsti liela nauda. Nav runa tikai par kārtējo zelta tiltu un pilsētas izgaismojumu svētkos, bet varbūt arī, piemēram, par "jauno zīda ceļu" no Krievijas ar galapunktu Rīgas ostā. Kaut gan attiecības ar Maskavu, kā dzirdam, mums arvien uzlabojoties, Šlesers netika, kā bija cerējis, par starpvalstu komisijas līdzpriekšsēdētāju. Kā Rīgas mēru viņu vairs nevarētu apiet nevienā lielā darījumā par jauniem tranzīta koridoriem. Šlesera "mācītāju" partija jau tagad ir Rīgas domē valdošajā koalīcijā. Taču, lai kļūtu par domes priekšsēdētāju, viņam ne tikai būs sekmīgi jāpiedalās vēlēšanās 2009.gadā, kur sīvākais konkurents acīmredzot būs Saskaņas centrs, bet būs arī jāspēj vienoties kopējās interesēs ar Tautas partijas "ierindas biedru", kam Rīgā intereses ne tikai ostā un atkritumu izgāztuvēs. Pašlaik var tikai minēt, vai Šlesera ministrijas nespēja atrast cietušo, kas varētu prasīt no digitalizētājiem 2,3 miljonus, un Godmaņa fiksā ideja neprivatizēt Lattelekom, kas varētu būt sākums citai, šim "ierindas biedram" pieņemamākai uzņēmuma privatizācijas shēmai, ir daļa no Rīgas iekarošanas plāna. Ja tas izdotos, vienu lietu gan var droši prognozēt - svētku izgaismojuma spuldzītes Rīgā būtu visdārgākās Eiropā.