Meierovica pieminekli vēlas tuvāk Ārlietu ministrijai

vidusskolas priekšpusi, taču galavārds piederēs Rīgas pieminekļu padomei, kas varētu sanākt augustā. "Zinot Zigfrīda Meierovica nopelnus Latvijas neatkarības panākšanā, būtu ļoti bēdīgi, ja kādu no tām vietām neapstiprinātu," pauž pieminekļa izveides komisijas vadītāja Mirdza Stirna. Jāatzīmē, ka pieminekļu padome pēdējā laikā arvien skeptiskāk izturas pret jaunu pieminekļu uzstādīšanu pilsētas centā. Kā skaidro tās vadītājs Ojārs Spārītis, tas saistīts ar _UNESCO _norādījumiem nepārblīvēt vēsturisko centru, īpaši kanālmalu. "Taču kompromiss ir pieļaujams, ja objekts ir trāpīgs, interesants un vietu papildinošs," uzsver O.Spārītis, kā piemērus minot Džordžu Armitstedu un Leonīdu Vīgneru. Tiesa, pieminekļa izveides komisijai gan vēl nav skaidrs, kā monuments varētu izskatīties, jo paredzēts sludināt atklātu konkursu tikai tad, kad tiks atbalstīta konkrēta vieta. O.Spārītim kopumā Ārlietu ministrijas apkārtne šķiet piemērota piemineklim, kaut vai tādēļ, ka ielas otrā pusē atrodas Kārļa Ulmaņa piemineklis. "Nav slikti, ka valstsvīri ir uz vienas trases," piebilst padomes priekšsēdētājs. Viņš pieļauj, ka varētu projektēt pieminekli uz abām vietām — gan Ārlietu ministrijas, gan 2.vidusskolas priekšpusei — un tad izvēlēties labāko. Jau rakstīts, ka pēdējā laikā izskanējušas visdažādākās idejas kam piešķirt Z.Meierovica vārdu. Rīgas domes komiteja akceptēja ideju Z.Meierovica vārdā pārdēvēt Basteja bulvāri, par ko gaidāms balsojums domē. Savukārt lidostas _Rīga _vadība nākusi klajā ar ideju Meierovica vārdā turpmāk dēvēt lidostu. Tam gan strikti iebilda satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/_LC_), kādēļ šī iniciatīva ir piebremzēta. 1887.gadā dzimušais diplomāts Z.Meierovics par ārlietu ministru kļuva drīz pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī. Nedēļu pirms tam viņš ieguva no Lielbritānijas ārlietu ministra rakstisku Latvijas _de facto_ atzīšanas apliecinājumu. Z.Meierovics bijis Satversmes sapulces un 1.Saeimas deputāts, piedalījies Versaļas miera konferencē Parīzē, 1920.gada novembrī devās uz Romu, Parīzi un Londonu un panāca Latvijas atzīšanu _de iure_. 1925.gadā viņš gāja bijā autokatastrofā. Četrus gadus pēc viņa nāves Meža kapos atklāja viņam veltītu granīta pieminekli _Sērojošā Latvija_, ko veidojis tēlnieks Žanis Smiltnieks.