Pāragri dzimušais surikātu mazulis joprojām cīnās par dzīvību

Tāpēc arī galvenajai surikātu mammai Ernestīnei nākošajā dienā pēc Ullas nozagšanas sākās priekšlaicīgas dzemdības. Šaubās, vai izdzīvos Diena jau rakstīja, ka 29.septembrī no Rīgas zooloģiskā dārza ekspozīcijas tika nozagts viens no septiņiem surikātiem. Nākamajā dienā pazudušo dzīvnieku kastē uz zooloģiskā dārza kasi atnesa kāds puisis vārdā Pēteris. Pēc viņa stāstītā kasierei, viņš mangustiem līdzīgo dzīvnieciņu bija ieraudzījis Mangaļsalā un to sagūstījis, uzmetot virsū jaku. Policija par surikāta iespējamo zādzību uzsākusi kriminālprocesu. Surikātmeitene Ulla pēc atgriešanās zooloģiskajā dārzā necerēti ātri iejutās savā barā. Taču lielā stresa dēļ, ko izraisīja Ullas pazušana, ģimenē notika cita nelaime. Pāragri pasaulē pieteicās surikātu jaunā paaudze, un no trim jaundzimušajiem divi gāja bojā. Nākošo metienu var gaidīt ne ātrāk kā nākošā gada beigās. Brīvībā mītošajiem dzīvniekiem mazuļi dzimst tikai reizi gadā, taču nebrīvē tas notiek retāk. Rīgas zoodārza surikāta barā otrs ģimenes pieaugums notika tikai pēc diviem gadiem pēc pirmā metiena. Kā skaidro Rīgas zooloģiskā dārza informācijas nodaļas vadītāja Laura Līdaka, pagaidām ir grūti pateikt, vai trešais mazulis izdzīvos. Tāpēc arī viņam vārdu zoodārza darbinieki vēl nav izvēlējušies. Lai palīdzētu mazajam, kopēji ir ļoti uzmanīgi un cenšas ģimeni ar savu klātbūtni neuztraukt. Bailēs par savu un bara drošību, surikātu mamma varētu pārstāt rūpēties par jaundzimušo. Taču pagaidām bērna dūrītes lieluma mazulis ir paslēpts pie mammas siltā vēdera un tur jūtas droši. Viņš pašlaik ir ģimenē galvenais. Par jaundzimušo rūpējas visi septiņi zoodārza surikāti — mamma Ernestīne, tētis Udo un viņu bērni — divgadīgās māsiņas trīnītes Letīcija, Patrīcija un Emīlija, kā arī šīs ziemas metienā dzimušie Ulla un Urnamss. Tāpat kā cilvēki Ik pa laikam nomainot vienam otru, sargpostenī pie savas mītnes dežurē viens surikātu uzraugs. Viņš, izslējies uz divām kājām, ātri un veikli groza savu mazo deguntiņu un ošņā gaisu. Tieši sargs ziņo ģimenei par briesmu tuvošanos. Dienā, kad tika nozagta Ulla, viņam ģimeni no tām pasargāt neizdevās. Nepatika pret lielākām būtnēm uz divām kājām surikātiem ir vēl joprojām. L.Līdaka atceras, ka pēc Ullas paņemšanas no surikātu mītnes, pārējie slēpušies, ik reizi sadzirdot cilvēka soļus. Līdzīgi dzīvnieki uzvedas arī tagad. Pārvarot instinktīvo ziņkārību, mazie dzīvnieciņi tomēr izvēlas turēties nostāk no stikla. Tā vietā viņi labprātāk sazinās savā starpā. L.Līdaka stāsta, ka, uzvedoties klusi, var dzirdēt dažnedažādākās skaņas — no klusas bubināšanas līdz pat bļaušanai. "Surikātu ģimenē viss ir līdzīgi kā pie cilvēkiem. Arī viņi plēšas, kad otram iedotais kāpurs kādam izskatās apetelīgāks un uztraucas, kad kādam no ģimenes draud briesmas," saka zoodārza pārstāve. Ja surikāti jūtas apdraudēti, ikvienam var nākties atskārst, ka viņi nav mazi un pūkaini dzīvnieciņi, bet gan sīki plēsēji. Tie var pamatīgi sakost un saskrāpēt. Tādēļ par mājdzīvniekiem noteikti nederēs. L.Līdaka smejas, ka sava zagļa pirkstus mazā Ulla, visticamāk, apstrādājusi ne pa jokam. Arī sīko grauzēju izdalītā smaka nav no patīkamākajām. Nespēj būt vientuļi "Surikāti ir baru dzīvnieki, tādēļ nespēj dzīvot vieni ne mirkli. Ja kādu indivīdu atrauj no bara, ātrāk vai vēlāk viņš mirst no vientulības," saka L.Līdaka. Atšķirts no ģimenes, dzīvnieks pārstāj ēst, un nobeigšanās ir tikai laika jautājums. Dzīvnieku kolonijai ir liela nozīme katra sugas indivīda dzīvē. Tāpēc ikvienam bara loceklim ģimenē ir sava vieta un pienākumi. Līdzīgi kā bitēm, arī surikātiem pēcnācējus rada tikai ģimenes dominējošā māte. Taču atšķirībā no bitēm viņa pārojas tikai ar vienu tēviņu — ģimenes tēvu. Pārējo bara locekļu uzdevums ir rūpēties par mazuļu labklājību un visas kolonijas drošību. Visbiežāk surikātu mātēm dzimst divi līdz trīs mazuļi. Dzīvnieku etniskajā dzimtenē Āfrikā mazie grauzēji dzīvo līdz pat 30 dzīvnieku lielās kolonijās. No karstās tuksneša saules surikāti slēpjas pašu izraktos alu labirintos. Arī naktīs surikāti guļ alās, cieši saspiedušies kopā. Atšķirībā no Rīgas zoodārza, kur mazos dzīvnieciņus baro arī ar augļiem un dārzeņiem, brīvībā mītošie surkāti ir plēsēji, kas pārtiek no mušām, kāpuriem un par sevi mazākiem grauzējiem, nesmādējot pat smilšu peles. L.Līdaka Dienai skaidro, ka zoodārzam lielas problēmas rada apmeklētāju vēlme barot dzīvniekus ar līdzpaņemtajiem čipsiem un saldumiem. Lai ar pie visiem krātiņiem ir rakstīts, ka dzīvniekus barot nedrīkst, vienmēr atrodas kāds, kurš šos noteikumus pārkāpj. Zoodārza pārstāve atgādina, ka sākotnēji labā vēlme pabarot dzīvnieciņus viņiem nodara tikai kaitējumu, jo viņu organisms nav pieradis pie mūsdienu neveselīgās pārtikas.