Pirmoreiz Rīgā sarīko svinības poļu karavīru dziesmai

gada naktī no 17. uz 18.maiju pirms izšķirīgās kaujas pie itāļu pilsētas Kasino. Otrais Poļu korpuss 8.Britu armijas sastāvā ieņēma nostiprināto stratēģisko augstieni.Šajā korpusā dienēja arī Itas Kozakevičas vectēvs Feliks, kurš atgriezās Latvijā tikai 1968.gadā. Otro korpusu, kas agrāk saucās par Poļu armiju PSRS, jo bija izveidots no bijušajiem poļu gūstekņiem Padomju savienībā, vadīja ģenerālis Vladislavs Anders. Viņš savulaik bija mācījies Rīgā. Par godu ģenerālim Latvijas Universitātē 2003.gadā atklāja piemiņas plāksni. No tā brīža arī V.Andersa vārds ir zināms Latvijā, jo padomju laikos par viņu klusēja gan Polijā, gan PSRS. Savukārt dziesmu «Sarkanās magones Monte Kasino» bija aizliegts izpildīt.Tagad starpetniskā biedrība «Inflanty» katru gadu atceras savu novadnieku, izcilo poļu karavadoni, kurš pēc kara palika Lielbritānijā, bet viņa pēdējā vēlēšanās bija būt apglabātam Monte Kasino blakus saviem kritušajiem karavīriem. Testaments ir izpildīts 1970.gadā.Arī Ita Kozakeviča ir apmeklējusi Vladislava Andersa un viņu līdzgaitnieku atdusas vietu. Latvijā dzīvo ne viens vien V.Andersa armijas karavīru radinieks. Piemēram, jūrmalniece Lūcija Čutlašvili tikai deviņdesmitajos gados, cītīgi strādājot arhīvos, uzzināja par sava tēva likteni. Tad Lielbritānijas vēstniecība viņai izsniedza četras piešķirtas un nesaņemtas tēva medaļas.Šogad sarīkotajās divu dienas svinībās, kuras droši var nosaukt par festivālu, skanēja klasiski klavieru darbi un dziesmas.