Šoferis: pasažieri mierīgi brauca tālāk, kaut pašiem un autobusam trāpīja lodes

Iespejams, ka pasazhieri tur sedeja un cereja, ka shoferis visu ir pamanijis un zina, bet nerikojas, tatad viss ir ok. Braucam talak.

protams, protams... tava aizlidošana uz Helsinkiem ir daudz svarīgāka par paša vai kāda cita dzīvību un drošību, vai vēl vairāk pāris simtiem latu... p.s. starp citu lielākā daļa tajā autobusā nebūt nav lidostas pasažieri...

Nesen RSatiksme izmeta no autobusa pasažieri, kas bija samaksājis par biļeti, kur tad RS skaidrojums sabiedrībai un pašvaldības policijas videoieraksta publiskošanu nevar sagaidīt parrādāmies pašu mājas lapā, a? Ko tāds klusums, interesanti, laikam paši vainīgi, ka neko NESTĀSTA un NERĀDA mums- sabiedrībai kopumā????

Padarīja zemessardzi impotentu, neatjaunoja aizsargu organizāciju - te nu ir rezultāts. Kā lai latvietis uz kaut ko reaģē, ja valsts augstākā vara tusē ar Krievijas bandītiem (šogad fon Kalmanovičs nevarēja uz Jauno vilni atbraukt, tāpēc arī Zatlera tur nebija) un gādā par 9.maija, 13.oktobra, padomju desantnieku dienas un Jelgavas nodedzinātāju labsajūtu, bet, kad kāds vēlas atzīmēt Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem, tad aizliedz tiesas atļautu pasākumu? Kad Kažociņš un Ronis unisonā dzied, ka krieviem par maz nākts pretī (pilsonība nav uz paplātes gultā pienesta reizē ar atvainošanos, ka kāds bija iedomājies viņiem latviešu valodas mācēšanu uzspiest)? Kā lai latvietis reaģē, redzēdams, ka Latvijas valsts vara nav viņa pusē, ka uz Biškekas solījumiem nereaģē? Šie puiši, kas šāva uz autobusu, vienkārši trenējās Biškekai...

Bet , vai tad nav tā, ka gumijas lodes ir tikai policijas aprīkojumā?

nu gan šoferis - ''kāpēc pasažieri nekāpj ārā, arī, ja ievainoti'' - varbūt šādā veidā viņi ir tikai izglābušies...un ŠOFERIM būtu jāpainteresējas, kas ar pasažieriem notiek nevis MIERĪGI jābrauc tālāk!

Šī situacija apliecina par cilvēku spēju reaģēt ja notiek kas ārkārtējs. Vai cilvēki reaģē kad kad tiek pieņemti absurdi likumi?Tie ietekmēs mūsu dzīvi daudzus gadus uz priekšu. Valdības vīri zog, shēmo, tērē nodokļu maksātaju naudu, dīvainas slepkavības un advokāti pazūd bez vēsts... vai kāds reaģē? Samazina pensijas, māmiņu algas, slimnīcām nav līdzekļu - vai kāds reaģē? Autobusa šoferim vajadzēja apstādināt autobusu un noskaidrot notikušo kā arī pierakstīt mašīnas nr. no kuras tika šauts. Šis nav pirmais gadījums kad sadzērušies huligāni ālējas un šaudās. Reaģēsim adekvāti uz ikdienā notiekošo.

beidziet, arī padomju laikos policija bija pētkama.Vienkārši mazāk, jo baidījās sodus, kas bija diezgan bargi un naivi ticēja taisnībai no valsts varas puses. Pirmajos neatkarības gados uzsākās anarhija ,kur valsts gandrīz zaudēja publisko varu un galvenie noteicēji bija latviešu un krievu jaunbagātnieki- čekisti, komunisti, komjaunieši + krievu mafija un zemākas kārtas noziedznieki.. Šiem elementiem bardaks valstī bija izdevīgs, lai tā aizsegā varētu veikt savas rebes - valsts īpašuma pārdali utt.Varbūt tikai 5 gadus stāvoklis šk uzlaboties. Cilvēki pārstāja ticēt taisnīguma principiem un uz jebkādu valsts atbalstu tam. Iestājās vispārējs baiļu sindroms un glēvums. Ja arī kādam gribējās pret to nostāties, tad drīz dabūja atskart, ka viens neesi cīnītājs un atrodies absolūtā izolācij, starp reāliem vilkiem. Nožēlojama sabiedrība.

Vēlos bilst, ka lasāmi ārkārtīgi īpatnēji viedokļi. Jā, varu piekrist, ka vērojama vienaldzība un neieinteresētība citu pasažieru reakcijā uz to, ka kāds no pasažieriem ir ievainots, tomēr runāt par vienaldzību attiecībā uz pašu cietušo, ir absurdi. Viņa reakciju autobusa šoferis raksturo ar vārdiem: "Tev iešauj krūtīs, tu izkāp no autobusa un aizej. Galvenais – tikt galā." Un šo "viedo" spriedumu nevienam pat neienāk prātā apdomāt. Varbūt vērts mēģināt iedomāties sevi ievainotā pasažiera vietā, kad cilvēks nesen modies, agrā rīta stundā dodas savās ikdienas gaitās, bet pēkšņi attopas, ka ir sašauts. Reakcijas uz šādu situāciju mums katram var būt dažādas: panika, histērija, šoks, utt., kas savukārt var izpausties ļoti atšķirīgi: kliedzieni, samaņas zaudēšana, agresija, kā arī absolūts klusums un sastingums. Šoreiz uzdrošinos apgalvot, ka vienalga jau nu šim cilvēkam gan nebija, kad viņš saprata, kas ir noticis.

(turpinu komentāru) autobuss apturēts, šoferis laimīgs par pasažieru atsaucību. Un ko tālāk? (šāvēji, protams, draņķi, to neapstrīdu, un tas nav huligānisms, tā ir sabotāža/terors, ja šauj par Braucošu un rada bīstamību). Bet. Lidmašīna negaidīs. Reiss aiziet. Uz ceļa paliek laimīgs šoferis, laimīgi apliecinājušies pasažieri un sagaida laimīgo policiju. Laimīgi, jo bija rīkojušies pareizi. Aizlido tik laimīga (jo biļetes jau neatmaksās) , mazliet tukšāka lidmašīna.

Eh, nu tak nesāciet visparināt. Protams, šofera (un ne tikai viņa) sašutums ir saprotams, un apjukums arī. Bet tiem, kas Rīgas maršrutus nepārzin, iesaku vienkārši vēlreiz rūpīghi izlasi tekstu: 22. autobuss iet UZ LIDOSTU. Apzinīgais pilsonis (lai gan- nu ko tad viņam darīt? Un ko tas mainīs konkrētajā gadījumā, ja šoferis par gumijlodes sacaurumojumiem uzzinās 5 minūtes agrāk) tātad panāktu autobusa apturēšanu (priekš kam? Tad jau drīzāk- mudināt braukt ātrāk, lai paspēj saskatī uzbrūkošās mašīnas numuru

Vispārēja apātija, esam pieraduši pie visa, zaudēt darbu, gada laikā pusi atalgojuma, dzīvot pilnīgā neziņā par rītdienu, savu veselību (ja palīdzība nav pa kabatai). Neko jau nevar mainīt. Nu šāva, paldies dievam nevienu nenogalināja. Ko vēl? Kāds te sakars ar padomju laikiem. Tas ir Jaunais Laiks.

nu gan, nu gan. Tas, ka patreizejie laiki ir skibi un nepareizi, tachu nenozime, ka padomju laiki bija labaki! Kauneties vajadzetu tadas mulkibas runat. Drizak padomju laiki ir sadu degeneretu attieksmi radijusi.

Gints Skrulis savulaik bija Arvila Ašeradena šoferis.

Pasažieru attieksme ļoti labi atbilst tam, ko sauc par mūsdienu dzīves virtualizāciju. Ja cilvēks lielu dienas vai nakts daļu pavada pie datora virtuālā pasaulē, tad viņš arī reālo pasauli un sevi jau uztver kā virtuālu. Tāpēc arī īpaši neuztraucas ne par ko, kas apkārt notiek, viņa apziņā tas nav pa īstam. Vēl vairāk, pat, ja notiek kas nopietns, cilvēki pie mums izturas, it kā tas uz viņiem neattiecas. Pats esmu to pieredzējis.