Imanta portālam Diena.lv atklāj, kā viņai šeit veicies un skaidro, kāpēc citi ārzemju latvieši baidās pārcelties uz dzīvi Latvijā. Latvija Imantai vienmēr bijusi kā sapņu zeme, lai gan tā īsti nav zinājusi, kā šeit ir patiesībā. Viņa stāsta, ka uzaugusi ar savu vecvecāku nedaudz idealizēto skatu uz Latviju, kas, tiesa gan, bijis arī sāpju pilns. Imantas senču stāsts neatšķiras no daudzu trimdas latviešu piedzīvotā – pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, kad Latvijā ienāca Padomju armija, viņi aizbēga uz Vāciju un no turienes tālāk devās uz Ameriku. "Viņiem tie piedzīvojumi nebija labi. Viņiem sapējā viss tas, ko viņi mums stāstīja, bet viņi to darīja arī ar mīlestību, ka mums vajag izglābt Latviju," atceras Imanta.Uz Latviju viņa nolēma pārcelties, lai saprastu, ko nozīmē būt latvietei un vai viņa spēj šeit dzīvot. Imanta atzīst, ka viņas eksperiments pagaidām noritējis vairāk kā veiksmīgi, jo dzīve šeit viņai patīk: "Tā dubultdzīve, ko es atmetu Amerikā, man vairs nav. Nav tās identitātes krīzes. Es esmu latviete, es dzīvoju Latvijā un man viss ir kārtībā. Man nevajag nevienam skaidroties." Amerikāņu draugi bieži vien Imantai pāmetuši, kāpēc viņa kārtējo reizi dodas uz kādu latviešu pasākumu, nevis pavada laiku ar viņiem. "Tas bija grūti," atzīst Imanta.Pārsteigusi latviešu rezervētībaAtbraucot uz šejieni, Imanta vēlējusies iesaistīties folkloras vidē, kas bijis visai sarežģīti, jo dažādu folkloras kopu mēģinājumi parasti notiek vakaros, kad Imantai ir lekcijas. No sākuma Imanta kopā ar kādu Kanādas latvieti uzstājusies bāriņos, kur pulcējas daudz ārzemju tūristi. "Mums šajos pēdējos mēnešos ir ļoti aizgājis, mēs ļoti bieži spēlējam vairākās vietās, vairākos pasākumos," stāsta meitene. Nesen viņa pievienojusies arī postfolkloras grupai Laiksne. Par folkloras dziedāšanu Imanta saka, ka tas viņai ir tāds kā atbrīvošanas brīdis, kad iespējams kārtīgi izkliegties latviešu stilā.Imanta šeit uzsākusi arī Baltijas jūras reģiona studijas Latvijas Universitātē. Studēt Latvijā ir forši, atzīst Imanta, taču mācības iesākumā viņai sagādājušas arī nepatīkamus brīžus. “Visvairāk traucēja pirmais semestris universitātē. Attiecības ar pasniedzējiem un studentiem nebija tās labākās.” Viņai liels pārsteigums bijusi studentu vieglprātīgā attieksme pret darbu iesniegšanas termiņiem, jo daudzi tiem nemaz neesot sekojoši, kamēr Amerikas universitātēs tas nekad nebūtu noticis. “Ja neiesniedz pareizās stundas laikā, tad vienkārši nelasa to darbu. Žēl, ka cilvēki negrib strādāt un izdarīt laicīgi un dot vislabāko darbu, ko vien varētu izdarīt,” noteic Imanta.Pārsteidzoša bijusi arī latviešu jauniešu rezervētība un noslēgtība. Pirmajās mācību nedēļās Imanta centusies ar kursa biedriem uzsākt sarunas, taču viņi atbildējuši vien ar pāris vārdiem. “Es domāju, kāpēc viņi negrib draudzēties un es visu laiku mēģinu uzsākt kaut kādas sarunas. Tagad pēdīgi ir iegājies. Bet tas jau ir normāli, viņi negrib vienkārši atvērt sevi un atklāt visas savas dzīļākās domas.” Imanta uzskata, ka no amerikāņu viedokļa šāda noslēgtība, protams, šķiet dīvaina, taču tā kā līdzīga mentalitāte raksturīga visām Ziemeļu tautām, latvieši neesot nekas īpatnējs.Trūkst informācijas par dzīvi LatvijāImanta runā teju perfektā latviešu valodā – tajā dzirdams viens neliels angļu valodas akcents, taču to pašu nav iespējams teikt par citiem Amerikā uzaugušajiem latviešu jauniešiem. Viņi bieži vien runā lauzītā latviešu valodā, kas Imantu dara bažīgu - šiem jauniešiem būs grūtāk valodu nodot tālāk saviem bērniem. Tiesa gan šobrīd latviešu nometnēs sastopamie bērni vēl arvien spēj sarunāties latviešu valodā, stāsta Imanta, taču nav zināms, cik ilgi tas tā varēs turpināties. "Ja skatās uz citām grupām, kas ir braukušas uz Ameriku, viņi jau ar pirmo paaudzi izdzēš latviešu valodu un runā tikai angliski, un iesaistās tikai šajā sabiedrībā."Viņa arī uzskata, ka būtu jāpārdomā, kā ārzemju latviešu bērniem un jauniešiem mācīt par mūsdienu Latviju un šo informāciju padarīt aktuālāku. Bieži vien ārzemju latvieši, braucot uz Latviju, iedomājas, ka visi šeit staigās tautas tērpos un dziedās tautas dziesmas. “Nevaram tikai par tautas tērpiem un Brīvdabas muzeju runāt, jo tas tā nav. Rīga ir tik kosmopolītiska pilsēta un šeit nav tikai tautas tērpi un Dziesmu svētki.”Imanta stāsta, ka Latvijā uz pastāvīgu dzīvi pagaidām neesot apmetušies daudz ārzemju latviešu – īpaši maz uz šejieni brauc tieši jaunieši. "Pārsvarā ir tādi, kam te pieder kaut kādi īpašumi un pa vasarām viņi vienkārši apciemo. Bet uz pastāvīgu dzīvi - tas ir retums, it sevišķi no jauniešiem," novērojusi Imanta. Viņai šķiet, ka ārzemju latvieši baidās pārcelties uz dzīvi šeit, jo trūkst informācijas par to, kur varētu atrast darbu un dzīvesvietu. Šādā ziņā atzinīgi vērtējams Austrālijas latvieša Ulda Brūna projekts Ziedo gadu Latvijai, kas tiesa gan vēl atrodas sākuma stadijā. U. Brūns iecerējis ar projekta palīdzību aicināt ārzemju latviešus pavadīt gadu Latvijā un tai pat laikā palīdzētu arī atrast darbu un dzīvesvietu. "Viņi to visu ir labi iesākuši, bet ir grūti dabūt tam visam finansiālo atbalstu," stāsta Imanta. Viņa pieļauj, ka daudzi latviešu jaunieši ļoti vēlētos padzīvot kādu laiku Latvijā, tāpēc vajadzētu vienkārši izdomāt, kā šādu iespēju padarīt viņiem interesantu un pieejamu.
Amerikas latviete: Ārzemju latvieši baidās pārcelties uz dzīvi šeit, jo trūkst informācijas
Šis ir mans eksperiments, tā par jauno dzīvi Latvijā saka Amerikā dzimusī un uzaugusī Imanta Nīgale, kura uz vecvecāku dzimteni pārcēlās pērn rudenī. Cilvēki šeit Imantai bieži jautā, ko viņa meklē krīzes skartajā Latvijā, uz ko Imanta parasti atbild, ka Latvijā dzīvot ir forši. Šeit vairs neesot jādzīvo tā dubultdzīve, kas bijusi Amerikā - lai gan dzimusi citur, sevī viņa vairāk jutusi latvisko identitāti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.