Daugavpilieši aicina šogad steigties aplūkot vēsturisko cietoksni, jo, iespējams, pēc dažiem gadiem tas izmainīsies līdz nepazīšanai
Unikālais Eiropas mēroga kultūras un vēstures piemineklis Daugavpils cietoksnis šogad maijā svin 130.jubileju kopš būvdarbu pabeigšanas 1878.gadā. Šim notikumam par godu 29. un 30.aprīlī Daugavpilī sadarbībā ar UNESCO tiek rīkota starptautiska zinātniski praktiska konference Daugavpils cietoksnis. Vēsture. Šodiena. Nākotne. 29.aprīlī visi interesenti tiek aicināti uz atvērto vārtu dienu cietoksnī. Kā stāsta Daugavpils domes attīstības departamenta direktore Inga Goldberga, 2008.gads ir pēdējais gads, kad šo unikālo tūrisma objektu var redzēt tādu, kāds tas ir patlaban, jo jau nākamgad sāksies tā rekonstrukcija. 2009.gadā sāksies būvniecība cietokšņa centrālajā daļā - Arsenālā, kur iecerēts izveidot pasaulslavenā gleznotāja, Daugavpilī dzimušā Marka Rotko, mākslas centru. Cietokšņa atdzimšanu ar nepacietību gaida gan daugavpilieši, gan viesi, jo pagaidām tā unikālās celtnes klusi apaug ar bērziņiem, bet pa ieliņām, kuras glabā noslēpumus, biežāk nekā tūristi klīst rēgi.
Baznīca, kuras nav
"Ar cietoksni saistās daudz leģendu, bet vēl vairāk izdomājumu," saka novadpētnieks Jānis Kivriņš. Astoņus gadus viņš apmeklējis Maskavas un Pēterburgas arhīvus, lai pētītu Daugavpils cietokšņa vēsturi, un, pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Daugavpils nodaļas inspektores Valentīnas Smertjevas domām, ir viens no kompetentākajiem Daugavpils cietokšņa vēstures zinātājiem.
"Vai jūs zināt, kāpēc cietoksni 1810.gadā sāka būvēt tieši šinī vietā? Tāpēc, ka te jau bija baznīca, kas visos XIX gs. cietokšņos ir kā obligāts atribūts. Bija arī jezuītu kolēģija, noliktavas un citas būves, ceturtdaļa cietokšņa jau bija gatava," stāsta J.Kivriņš. Par baznīcu un būvēm jezuītiem bija solīts samaksāt 300 000 parasto Krievijas rubļu, kurus viņi tā arī nesaņēma, jo tika padzīti no Krievijas. Varbūt tāpēc arī tik bēdīgs bija liktenis pašai skaistākajai un vecākajai cietokšņa būvei - baroka katedrālei, ko sabombardēja Otrā pasaules kara beigās, bet pēc kara nolīdzināja līdz ar zemi. Vecākā saglabājusies būve - jezuītu kolēģijas ēka - tagad pārdota privātīpašniekam, taču J.Kivriņš šaubās, vai tiks atjaunotas kaut vai tikai baznīcas kāpnes, kas esot daļēji saglabājušās. Kaut kur baznīcas pagrabos, nezināmā vietā, ir jezuītu mūka Jura Elgera, pirmās latviešu-poļu-vācu vārdnīcas autora, apbedījums. Tas ir viens no Daugavpils cietokšņa noslēpumiem, taču tādu te ir daudz, tāpat kā nav zināma 1863.gadā cietoksnī nošautā poļu brīvības cīnītāja Leona Plātera atdusas vieta. "Šai baznīcas vietai ir milzīga enerģija. Cara laikā viens kazaks ar zirgu iejājis baznīcā un ar zobenu iecirtis pa svētbildi. Jājot ārā, zirgs viņu nometis uz trepēm, viņš lauzis sprandu un bijis beigts."
Sāmsalas dolomīts
Viss cietoksnis būvēts no dolomīta akmeņiem, kuri ar kuģiem atvesti pāri jūrai no Sāmsalas Igaunijā. J.Kivriņš nezina, kādā veidā šos milzīgos akmens bluķus varēja nogādāt no Rīgas, jo pa Daugavas straumi tas nav bijis iespējams, bet rati, piekrauti ar dolomīta plāksnēm, nelīdzenajos ceļos varētu nogalināt gan zirgu, gan braucēju.
Galvenais valnis, ņemot pa asi, ir 2,7 km garš, augstums: 9-10 m, biezums: līdz 24 metriem, siena ir 5-5,5 metrus augsta, tās būvēšanā izmantota Cimļanskas java. J.Kivriņš smejas locīdamies par dažu gidu izdomājumiem, ka cementa vietā tikušas izmantotas vietējo zemnieku atvestās vistu olas. "Olas? Muļķības! Pēdējie meli! Tad jau visām Krievijas vistām vairākus gadus būtu jādēj un jādēj. Un, pa šiem gadiem izpētot katru šķirbiņu, neesmu atradis ne čaumalu." Par kļūdu viņš uzskata arī apgalvojumu, ka cietokšņa četri vārti nosaukti par godu cara Aleksandra dēliem. Patiesībā - viņa brāļiem. Ieejas vārti nosaukti par godu kņazam Mihailam, paši skaistākie un labāk saglabājušies ir Nikolaja vārti, bet Konstantīna vārtus daļēji nojauca padomju gados, kad te esot radusies ideja veidot raķešnieku skolu. Pat raķetes esot it kā atvestas, taču Maskavā amatpersonas ātri vien pārdomājušas.
Pazemes ejas
Jānis Kivriņš uzskata, ka vislielākais cietokšņa noslēpums ir pazemes ejas, kas vēl nav izpētītas. Veicot inženierģeoloģisko izpēti, vienu tādu uzgājusi SIA Skonto būve netālu no ēkas, kurā paredzēts ierīkot policijas pārvaldes administratīvo ēku. Atrokot ēkas pamatus, aptuveni divu metru dziļumā zem virsējās zemes kārtas atklājusies no ķieģeļiem būvēta eja, taču tālāk tā nav tikusi pētīta. J.Kivriņš uzskata, ka šīs ejas būtu rūpīgi jāpēta: "Es pats esmu laidies pazemē līdz astoņu metru dziļumam. Te ir ūdens notekas caurule, pa kuru droši 75 metru garumā varētu staigāt tūristi, tur viss no granīta, nav nevienas plaisiņas. Visa Eiropa brauktu un skatītos. Pilnīgi droši, tikai lukturīši jāņem līdzi."
Blakus Arsenālam, kur jau nākamgad sāksies Rotko centra ierīkošanas darbi, atrodas neliela, gracioza ēka, ko nepareizi dēvē par sūkņu staciju. Tā esot 1866.gadā būvētā ūdens paceļamā ēka, kur saglabājušās oriģinālas vītņu trepītes un milzīga ūdens tvertne 3000 spaiņu tilpumā. Šo būvi, kā uzskata J.Kivriņš, varētu pilnībā atjaunot. Mulsina tikai viena telpa bēniņos, kurā nekur nevar atrast ieeju.
Cietoksnis ir dzīvs
Zem daudzām cietokšņa būvēm esot apbedījumi, taču, jautāts par spokošanos, J.Kivriņš noslēpumaini smaida un atzīst, ka pats neesot redzējis, taču esot stāstīts, ka miglainā laikā te pastaigājoties jaunava. 31.kazarmā ir bijuši redzēti arī mājas gariņi vai barabaškas. "Iemītnieku te ir daudz. Lūk, Novonikolajevskaja kazarma. Te ir miljoniem pēdiņu, jo pēdējos gados te bija ēdnīca un tagad te dzīvo lapsas, pilni grāvji ar zaķiem un jenotiem." Taču visīstākie cietokšņa iedzīvotāji esot sikspārņi, kuru kolonijas kādu laiku apdraudējušas pat cietokšņa atjaunošanu. "Septiņas sugas salido no visas Eiropas, septiņas šķirnes. Jautri putniņi. Viņus nedrīkst traucēt tāpēc, ka viņi uz ziemu uzņem noteiktu mitruma daudzumu un guļ. Ja viņus traucē, tad viņi šo mitrumu izelpo un iet bojā."
J.Kivriņš uzskata, ka cietoksnis noteikti jāatjauno, "jo šis tik tiešām ir vienīgais tāds cietoksnis Baltijas valstīs, Kauņas cietoksnis ir jaunāks. Mūsējais ir kompakts kā lotosa zieds.