Kaut arī tirdzniecības tīklu pārstāvji apgalvo, ka Latvijas zemnieku izaudzētais netiekot atraidīts, tomēr arī viņi spiesti atzīt, ka vietējiem augļiem cenas ziņā pagaidām ir grūti konkurēt ar importa produkciju. Savukārt zemnieki ir pārliecināti, ka šo cenu sadārdzina starpnieku pakalpojumi. "Latvijā diemžēl nav sakārtota sistēma, lai prioritāte būtu vietējam audzētājam. Ja zemnieks ir juridiska persona, sertificēts dārzkopis un spēj saražot ne mazāk kā 10 tonnu produkcijas, kāpēc viņš nevarētu pats slēgt līgumu un ieiet jebkurā tirdzniecības tīklā un nodrošināt pircējus ar kvalitatīviem, turklāt lētiem vietējiem āboliem?" jautā J.Krievāns. Pūst zem koka
J.Krievāna ābeļu stādījumiem netālu no Raiņa muzeja Berķenelē grūti saredzēt robežas. Deviņdesmitajos gados nomā paņemts vecs augļu dārzs, savukārt tagad jau ražu dod jaunie stādījumi. Dārzā ir gan vecais labais "Grāvenšteins", "Serinka", "Baltais dzidrais", "Antonovka", gan jaunās šķirnes, kuru augļi labāk glabājas un ir izskatīgāki. "Lūk, "Sinap Orlovskij", lieli, skaisti āboli. Tāpat "Rubīns", "Lobo", arī saldās šķirnes, "Auksis", "Konfetnoje", "Tīna". Vecās šķirnes stādu uz pumpura potcelmiem, tad koki ir ražīgāki, augļi lielāki," stāsta J.Krievāns. Raža šogad tik tiešām padevusies bagātīga, daļa no tās, rūpīgi sašķirota, glabājas speciāli būvētā augļu glabātuvē, taču liela daļa izaudzētā iet bojā. "Āboli lauž zarus, tagad būtu īstais laiks ņemt nost, bet nezinu, ko ar tiem darīt? Zvanīju uz Bauskas cehu, tur vairs sulai neņem, jo Eiropā sulas koncentrātam neesot noieta. Kādreiz Daugavpilī bija konservu cehs, tad nebija problēmu. Lūk, no šiem āboliem varēja izspiest labu sulu, tagad pūst kaudzē!" J.Krievāns atzīst, ka Latvijā izaudzētajiem āboliem ir viena īpatnība, tie ātri bojājas, ir pakļauti kraupim. Citur Eiropā šo problēmu atrisinot, miglojot ar ķimikālijām, taču viņš pats to darīt nevēlas. "Lai to novērstu, ir jāmiglo tad, kad raža jau sāk nobriest, taču es negribu indēt pircēju. Labāk pazaudēšu daļu ābolu, bet man ir svarīgi dabūt tīru produkciju."
Ar tirgotājiem nevienojas
J.Krievāns labprāt savus augļus piedāvātu lielveikalu tīkliem, taču līdz šim viņam nav izdevies atrast ar tirgotājiem kopīgu valodu. "Es viņiem saku — dodiet man Daugavpils Maxima savu vitrīnu, es to piepildīšu. Šogad saražoju 30 tonnu, nākamgad būs vairāk nekā 80, vai es nevaru vismaz Latgali nodrošināt? Nē, redziet, man savi āboli jāved pašam uz Liepāju un Ventspili! Nu, piedodiet! Vēl viņi piedāvāja uzpircēju, bet uzpircējs ar mani negrib ielaisties, jo mani āboli ir jūtīgi, ātri bojājas."
Kā Dienai paskaidroja tirdzniecības tīkla Maxima sabiedrisko attiecību speciālists Ivars Andiņš, šobrīd no 125 tīklā esošajiem veikaliem vairāk nekā pusē tirgojot arī vietējos ābolus, to uzpirkšana notiekot centralizēti, ar z/s Ezekauliņi meitas uzņēmuma SIA Latvijā audzēto dārzeņu loģistika starpniecību. Katram lielveikalam atsevišķi uzpirkt augļus neesot iespējams, jo tad katrā veikalā būtu jāpieņem attiecīgs darbinieks. Z/s Ezerkauliņi vadītāja Kristīne Brunovska apstiprināja, ka pagaidām ābolus tirdzniecības tīklam piegādā tikai Bauskas, Ādažu un Talsu dārzkopji. Piegādi iespējams veikt ar uzņēmuma transportu, taču produkcijai ir jāatbilst vairākiem nosacījumiem, apjomam jābūt ne mazākam kā 1—1,5 tonnas, augļiem jābūt labi transportējamiem, un arī cenai nedrīkst būt pārāk augstai. Patlaban vietējie āboli veikalā tiekot tirgoti par diezgan augstu cenu Ls 0,80 kilogramā. "Latvijā dārzi nav tik lieli kā Polijā, tāpēc arī novākšana, glabāšana un piegāde izmaksā dārgāk. Protams, kvalitāte vietējiem augļiem ir augstāka, taču, es kā pircēja esmu ar mieru piemaksāt par šo preci, taču ne jau nu dubultu cenu."
Gatavību pieņemt vietējos augļus apstiprināja arī tirdzniecības tīkla RIMI sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Eniņa, jo tur pagaidām savu ražu piegādājot tikai zemnieku saimniecība Ābelītes, taču par apjomu un cenu tikšot runāts ar katru zemnieku individuāli.
Latgales Lauku attīstības biroja Daugavpils nodaļas vadītāja, Latvijas Augļkopju asociācijas pārstāve Janīna Kursīte uzskata, ka pārsvarā zemniekiem problēmas rada gan lielveikalu pieprasītais apjoms, gan arī ražas saglabāšana, jo ne visiem ir atbilstošas augļu glabātuves, kādas, piemēram, ir lietuviešu dārzkopjiem. Arī Jānim Krievānam lielākais trumpis ir 90.gados būvēts augļu pagrabs ar atbilstošu ventilāciju un temperatūru, kas ļauj augļus saglabāt līdz pat februārim. Papildus tam šogad viņš Vācijā iepircis Eiropas Savienības standartiem atbilstošas iekārtas un uzsācis pats nodarboties ar sulas spiešanu. Pagrabā rindojas simtiem trīslitru burku kvalitatīvas, tīras sulas, taču zemnieks šaubās, vai arī tā kādam būs vajadzīga. "Tā vien liekas, ka Latvijā kādam ir izdevīgāk, ka bērni dzer ķīmisku sulu no tetrapakām, ēd ķīmiski apstrādātos ievestos augļus, banānus un apelsīnus, bet vietējo dārzkopju izaudzētā produkcija ir nevēlama," sašutis saka zemnieks.