Biedrības ieskatā, parastais ozols jeb Quercus robur ir Latvijas dižākais koks, kas turklāt ieņēmis goda vietu mitoloģijā un tautas tradīcijās ne tikai baltu apdzīvotajā teritorijā, bet arī daudz plašākā reģionā un senākā vēsturē.
Parastais ozols ir viena no aptuveni 530 ozolu sugām, kuras savvaļā izplatītas ziemeļu puslodes mērenajā un subtropu joslā, kā arī Dienvidamerikas tropu joslā. Līdz ar to šajā koku ģintī ir daudz mūžzaļu sugu, kas arī nerada asociācijas ar pazīstamajiem Latvijas ozoliem.
Lielākais parastais ozols Baltijā ir Kaives senču ozols, kura stumbra apkārtmērs sasniedzis 10,52 metrus. Par dižkoku Latvijā ozols kļūst tad, kad sasniedz četru metru stumbra apkārtmēru, taču pašvaldības ir tiesīgas un tiek aicinātas savā teritorijā aizsargāt arī tievākus kokus, it īpaši, ja tie ir veselīgi un dod pienesumu kādai ainavai.
Latvijas vecajos muižu parkos, apstādījumos un dendroloģiskajās kolekcijās tiek audzētas apmēram 20 citzemju ozolu sugas un vēl daži desmiti šķirņu. Biežāk stādītās sugas ir Amerikas sarkanais ozols un klinšu ozols.