Droši ņem Eiropas naudu

Sarunas sākumā jūtos kā izmeklētāja, kas pratina galda otrā pusē sēdošo. Jā un nē, konkrētas atbildes īsos teikumos, pa brīžiem ar tikko jaušamu smaida atblāzmu sejā - mokāmies abas, mēģinot tikšanos padarīt dzīvāku. Pievilkšanas spēks Pamazām pagasta padomes priekšsēdētāja atsilst un iezīmē Vandānu ciemata un Dignājas pagasta dzīves aprises. Aija Raginska šeit dzimusi, skolojusies Dignājas skolā, studējusi Lauksaimniecības akadēmijā. Aija ir pārliecināta - strādāt varētu arī kur citur, bet dzīvot - tikai te, ciematā, kas atrodas Sēlijā starp Zemgali un Latgali, pie Daugavas. Aija te ieaugusi ar saknēm - nu jau būs trīsdesmit gadu, kopš viņa precējusies ar savu Jāni, izaudzinājusi divus bērnus - meitu Marutu, kura pašlaik strādā Briselē, un dēlu Mārtiņu. Pumpuru mājās, kur ir gan piemājas saimniecība, gan savi lopiņi, gan skaists dārzs, dip divus gadus vecās mazmeitiņas Karīnas solīši. Ar grāmatvedes diplomu Aija mierīgi varētu strādāt netālajā Jēkabpilī un pelnīt normālu algu, nelauzot galvu par cilvēku un pagasta rūpēm. Uz jautājumu - kam jums tas viss? - Aija atbild: "Kādam taču šis darbs jādara!" Grāmatvedes profesiju Aija Raginska izvēlējās jaunībā, kad šķita, ka kolhozā tāda specialitāte vienmēr būs vajadzīga. Tā arī bija, un citi Aiju iepazina kā strādīgu, zinošu, atbildīgu un godīgu cilvēku. Jaunajos laikos, kad pašiem bija jāsāk lemt sava un pagasta dzīve, nebija daudz gribētāju uz pagasta priekšsēdētājas posteni. Pirmo reizi šajā amatā cilvēki Aiju ievēlēja 1997.gadā. Viņa saka: "Tas bija jauns un nezināms izaicinājums - pašvaldības vadīšana." Darba kārtībā bija neatliekami ikdienas darbi. Pēc remonta brēca vairāk nekā simt gadu vecā Dignājas pamatskola, pagastā netrūka sociāli nelabvēlīgo ģimeņu, arī točkas darbojās pilnā sparā, kanalizācijas iekārtas bija sabrukuma stāvoklī. Kam dot priekšroku? Ar ko sākt? Kur ņemt naudu? Aija Raginska nolēma spēkus veltīt izglītībai un skolai: "Ja nebūs jaunatnes, nebūs arī ciemata. Mums nav kultūras nama, nav kinoteātra, bibliotēka atrodas daudzdzīvokļu mājas trīsistabu dzīvoklī, taču tagad ir prieks, ka nedēļas nogalēs mūsu jaunieši atgriežas no Jēkabpils, no Līvāniem, no Rīgas, lai būtu savējo vidū. Dignājai ir stiprs pievilkšanas spēks." Tas spēks gan nerodas pats no sevis, un skaitļi, kas visā Latvijā nav iepriecinoši, satrauc arī Aiju Raginsku: "1997.gadā Dignājas pagastā dzīvoja astoņi simti cilvēku, tagad - seši simti četri. Samazinās dzimstība, nav darbavietu, cilvēki brauc projām, atrod darbu Īrijā, Zviedrijā, galu galā - Rīgā, bet es gribu, lai Dignājas pagasts kļūst par vietu, kas mums visiem patīk, kur jaunie paliks, dzims un augs bērni un no kurienes neviens negribēs aizbraukt." Pirms vairākiem gadiem Aija bijusi Dānijā, kur valsts politika vērsta uz to, lai cilvēki dzīvo piepilsētās, kur attīstīta infrastruktūra, bet strādā pilsētās. Tas būtu ideāls variants Dignājas pagastam un Vandānu ciemam. Izrādās, tam vajag tik vien kā noasfaltētu divdesmit septiņus kilometrus garu zemes ceļu līdz Jēkabpilij un visrožainākajās cerībās - uzceltu tiltu pāri Daugavai. Tas ievestu dignājiešus tieši Līvānos. Gan vienā, gan otrā pilsētā ir darbs un skolas. Pagaidām nelielais attālums līdz Jēkabpilij ziemā ir gluži nepārvarams, jo salā tas pārvēršas par slidotavu, bet atkusnī - par slīksnāju. Savukārt pārceltuve darbojas līdz pirmajam ledum, pēc tam uz Līvāniem jābrauc garš apkārtceļš. Autobuss Vandānos ienāk divas reizes dienā, skolēni nevar izbraukāt, tāpēc jaunieši dzīvo internātos vai īrētos dzīvokļos. Atrota piedurknes Aijas Raginskas stilā nav raudāt vai žēloties. Uzņēmība, drosme riskēt un rīkoties - šīs īpašības ļāva jau 1997.gadā ņemt kredītu no Latviešu brīvības fonda. Ar šiem līdzekļiem tika kapitāli izremontēts skolas trešais stāvs. Arī kredīts jau atmaksāts. 1999.gadā skolā izveidoja informatīvo kabinetu ar spēcīgu datortehniku. Tas bija ieguvums ne tikai skolai - šeit ar datoru iemācījās rīkoties arī vietējie zemnieki un uzņēmēji. 2005.gadā Aija nolēma piedalīties Eiropas Savienības piedāvātajos projektos un īstenot vairākām dignājiešu paaudzēm paliekošas lietas. Pamatskolā krāsns apkure nomainīta pret centrālapkuri, nomainīts skolas jumts un siltinātas ārsienas, skolas ūdenskrānos tagad tek arī siltais ūdens. Kad pēc sarunas aizbraucam uz skolu, ir starpbrīdis. Tik daudz labdienu kā te dažās minūtēs Rīgā dažkārt nedēļas laikā nedzirdēsi. Bērni rušinās skolas dārzā, novāc nozāģētos vecos ceriņkrūmus. Kāds pirmklasnieks stāsta, ka te būšot sporta laukums un autostāvvieta. Skolas direktore Anda Ķiploka apstiprina: "Dignājas pagastam nav kultūras nama, skolas zāle kalpo arī ciema ļaužu vajadzībām. Te notiek dignājiešu svētku pasākumi, sapulces." Par Aiju Raginsku direktore saka: "Priekšsēdētāja zina visu, kas notiek pagastā, pazīst cilvēkus, domā par visiem. Kā viņa visu paspēj, nezinām, bet, piemēram, celtnieki skaidri zina, ka pa roku galam izdarīto darbu neizdosies iesmērēt. Aija ir visā iekšā līdz pamatiem un uz atlaidēm nav ko cerēt. Tā vien šķiet, ka viņa ir lietpratēja visās lietās." Dzimst jaunas idejas un projekti, sākti dignājiešiem vajadzīgi darbi. Tiek renovēta pašvaldības ēka un sakārtots Vandānu ciemata ūdensvads, nomainīts jumts pamatskolas internāta ēkai, sāksies atkritumu izgāztuves rekultivācija. Darbi virzās uz priekšu. Aija ir pārliecināta, ka Eiropas naudu nedrīkst laist garām. Laukos, kur vienā ciema galā kaut ko klusi pasaki, otrā tūlīt atskan, arī Aija Raginska visiem ir kā uz delnas. Tāpēc viņas atkārtota ievēlēšana par Dignājas pagasta padomes priekšsēdētāju arī 2001. un 2005.gadā ir cilvēku uzticības apliecinājums bez komentāriem. Prombraucot jutu - ticu, ka dignājiešiem būs gan tilts, gan asfaltēts ceļš, savās mājās atgriezīsies pasaulē izklīdušie cilvēki.