Gostiņi — lieli savā mazumā

Gostiņi ir mazs miestiņš divu upju satekā ar 500 iedzīvotājiem un kādu simtu māju. Taču tas ir liels savā mazumā — ar interesantu leģendu par miesta izcelšanos, ar ievērojamu vēsturi un sīkstiem cilvēkiem. Pat centrālā iela liecina par mazo Gostiņu varenību — tā ir Lielā iela.Septiņi nosaukumi Kas tad ir tas unikālais, kas Gostiņus dara lielus? Nu kuram miestam vēl ir vismaz septiņi nosaukumi? Pirms aptuveni 650 gadiem šī vieta rakstos minēta kā Evestmunde. Nosaukumu Glazmanka tā iemantoja no Glazmankas muižiņas. Par Dankeru sauca plostnieku celtā Dankera kroga dēļ. Trentelberģis — šis nosaukums nāca no tiem laikiem, kad zviedru skanstīs ilgāku laiku uzturējās ģenerāļa Trentelberga karaspēks. Bija vēl divi neoficiāli nosaukumi — Zarnu miests un Žīdu miests. Zarnu miests, jo savulaik te bija attīstīta ādas apstrādes rūpniecība, bet no vietējās lopkautuves gatavoja zarnas Rīgas, Daugavpils un Jelgavas desu rūpnīcām. Žīdu miests, jo bija brīdis, kad 90 procenti iedzīvotāju te bija ebreji. Cariskās Krievijas laikā Vidzemes un Kurzemes guberņās, kas Gostiņos bija upes vienā krastā, ebrejiem bija noliegts iegūt īpašumus un tirgoties, tāpēc viņi pārcēlās uz upes otru krastu, kur jau bija Vitebskas guberņa, un turpināja aktīvi darboties. Otrais pasaules karš ieviesa būtiskas izmaiņas iedzīvotāju nacionālajā sastāvā. Tagad te galvenokārt dzīvo latvieši, ir arī krievi, baltkrievi un čigāni. Netradicionāla baznīca Gostiņos ir unikāla baznīca — sākot ar stāstu par šīs vietas rašanos un beidzot ar pašreizējo tās izskatu. Leģenda vēsta, ka viss sācies tajos laikos, kad vikingi pa Daugavu un Aivieksti devušies tirgoties un sirot. Aiviekstes grīvā izveidojusies tirgotāju apmetne. Pēc lieliem plūdiem te izskalots akmens ar šķietamu krusta zīmi tajā. Iedzīvotāji nolēmuši, ka tā ir norāde celt dievnamu. Taču, tā kā plūdi ik pa laikam applūdināja baznīcu, to nolēma pārcelt uz Aiviekstes otru krastu un uzbūvēt vietā, kur arī šodien ir dievnams. Sākotnēji tā bija koka būve, bet pirms 180 gadiem pēc barona Korfa iniciatīvas uzbūvēta mūra ēka, kas te stāv joprojām. Nav gadījies Latvijā redzēt luterāņu baznīcu ar kupolveida jumtu un kanceli tieši virs altāra. Arī galvenā ieeja ģeogrāfiski izvietota pretēji tradicionālajiem baznīcas celtniecības kanoniem. Šodien baznīcā regulāri notiek dievkalpojumi, bet draudze sarukusi pavisam niecīga. Te nav apkures, bet tas netraucē arī ziemā vienoties lūgšanās. Pilsēta ar savu ģerboni Savulaik Gostiņi bija pilsēta ar pāris tūkstošiem iedzīvotāju, savu vadību un ģerboni. Tagad vien apdzīvota vieta Pļaviņu pilsētas teritorijā. Bet lepnie gostinieši saka, ka bez Gostiņiem nebūtu arī Pļaviņu, jo tieši mazajā miestā ir šīs apdzīvotās vietas vēsturiskais centrs, un Pļaviņas esot vien Gostiņu priekšpilsēta. Patiesībā šodien par Gostiņiem liecina vien autobusa pieturas un baznīcas vārds. Bet ielas galā, kas ved Gostiņos, ir uzraksts Pļaviņas. Vēl gan arī veikalam un atpūtas kompleksam ielas galā dots šāds nosaukums, taču uz restorānu atpūtas namā vietējie neiet. Tas viņiem nav pa kabatai. Arī paši iedzīvotāji spītīgi turas pie šī nosaukuma, sakot — Gostiņu aptieka un Gostiņu bibliotēka, kaut gan oficiālajos dokumentos abām šīm iestādēm ir cits nosaukums. Uzplaukumu Gostiņi piedzīvoja 20.gadsimta sākumā. Te bija pamatskola un ebreju sešklasīgā skola, bibliotēka, dziedniecības iestāde, aptieka, 93 tirdzniecības un 69 rūpniecības iestādes. Lielu postu pilsētiņai atnesa otrais pasaules karš, kad tika nopostīta lielākā daļa ēku. Pēc kara pamazām miestiņš atdzīvojās, te atkal darbu sāka dažādi ražošanas arteļi. Atvēra stikla rūpnīcu, bija ādas un kokapstrādes cehs, tipogrāfija. Kad uzbūvēja Pļaviņu spēkstaciju, ēkas applūstošajos Aiviekstes krastos slēdza vai pārcēla citur. Lai gan Gostiņi bija pievienoti Pļaviņām, te joprojām ritēja aktīva dzīve, jo bija savs pasts, feldšerpunkts, bērnudārzs, bibliotēka, kafejnīca, veikali, krājkase, klubs un kinoteātris. Lai neiznīktu pavisam Šodien Gostiņu centrālā iela ir samērā tukša un klusa. Miestiņā galvenokārt dzīvo pensionāri, un nav jau arī daudz kur iet. Palikuši divi veikali, joprojām atvērta Aizkraukles rajonā vecākā aptieka, kas šogad atzīmē 130. pastāvēšanas gadadienu. Darbojas uzņēmums Daiļrade koks, kas vēl pirms kāda laika nodrošināja darbu daudziem vietējiem, bet nu arī to skārusi ekonomiskā krīze. Spītīgi turas nelielais bērnudārzs, taču arī tā pastāvēšana ir uz jautājuma zīmes. Svētdienās daži vietējie iet baznīcā, bet vasarā var aizstaigāt līdz futbola laukumam. Tas te ir lielākais visā apkārtnē. Visbiežāk iešķindas bibliotēkas durvju zvans. Uz šejieni cilvēki nāk ne tikai lasīt grāmatas un atrast noderīgu informāciju, bet arī pēc padoma un palīdzības dažādu formalitāšu kārtošanā. Bibliotēkas vadītāja Daina Vikle atzīst, ka bibliotēka Gostiņos palikusi vienīgais kultūras un izglītības centrs. Agrāk te katru mēnesi tika rīkota kāda izstāde. Tagad šo ieceri piebremzējuši datori, kas izvietoti telpu brīvajās vietās. Bibliotēkas darbinieces ir arī vienīgās cīnītājas par to, lai Gostiņi neiznīkst pavisam. Pirms kāda laika rakstīta vēstule Latvijas pasta vadībai, lai Gostiņos neslēdz pastu. Savākti vairāki simti iedzīvotāju parakstu, bet tas nelīdzēja. Nu pēc katras markas jābrauc uz Pļaviņām, arī avīzes vairs nav kur nopirkt. Labi, ka pastnieks pensiju uz mājām atnes. Bibliotekāres veica aptauju par to, vai Gostiņos vajadzīgs kultūras centrs, jo arī bibliotēkas nākotne ir miglā tīta. Ēka, kurā tā atrodas, ir katastrofālā stāvoklī. Gostinieši teica "jā" kultūras centram, jo te nav nevienas citas vietas, kur varētu rīkot dažādus saietus. Jautāta, kas būtu vajadzīgs, lai Gostiņi nekļūtu par mirušu mikrorajonu, Daina Vikle atbild: "Svarīgi, lai mēs nofiksētos pašreizējā situācijā. Mēs šobrīd esam uz ļoti bīstamas robežas. Ja slēgs vēl kaut vienu iestādi, te vairs nebūs nekā. Tāpēc ir svarīgi saglabāt vismaz to, kas vēl palicis." Jācer, ka vietējā pašvaldība sadzirdēs gostiniešus, jo līdz šim domes ieguldījums viņu dzīves uzlabošanā bijis niecīgs.