Kā tad tā? Ekspertu skaidrojums: tie disidenti, kurus komunisti izsūtīja vai kuriem ļāva izbraukt (vai kuri paši aizbēga), «piezemējās» Rietumvācijā. Ņemot vērā valodas, kultūras kopību, šie austrumvācu disidenti iesakņojās, nejūtot tādas dzimtenes ilgas kā čehu, poļu u. c. politiskie emigranti. Attiecīgi austrumvācu disidenti neplānoja atgriezties dzimtenē (jo faktiski nejutās to pametuši) arī pēc komunistu režīma VDR iespējamās sabrukšanas.
Līdz zināmam laikam VDR elitei šāda situācija bija izdevīga. Tad sākās juku posms, komunistu režīms patiešām sabruka, bet, tā kā iekšējās opozīcijas arī nebija, nebija cilvēku, kas aizstāv jauno, nekomunistisko Austrumvāciju. Un tā tika pievienota Rietumvācijai. Citiem vārdiem sakot, varai mainoties, atklājās vakuums, un nebija kas aizstāv šo valsti kā vērtību - nu jau bez komunistiem pie varas. Savukārt t. s. ierindas austrumvācieši bija tā pieraduši, ka viņu viedoklis elitei nav svarīgs, ka viņiem bija (vismaz tolaik) dziļi nospļauties, vai viņu valsts saglabājas vai ne...
Lai cik atšķirīga būtu situācija tolaik VDR un šodien LR, brīžiem liekas, ka austrumvācu komunistiem un mūsu elitei ir kaut kas kopīgs. Skaidrs, ka elitei ir parocīgi, ja cilvēki aizbrauc, ka palicējiem «tā politika» ir noriebusies, apnikusi un daudzi no viņiem ir iekšējā emigrācijā. Nemaisās pa kājām grūtajā stabilizācijas, konsolidācijas, strukturālo reformu utt. laikā. Jo masas krīt elitei uz nerviem - nekad «tam pīplam» nav labi, tā mūžīgā sūdzēšanās kaitina «darītājus» varas Olimpā. Nu, ja esam paškritiski, tad veidā, kādā mēs spriežam par politiku, valsti, patiesi ir nepilnības. Tomēr nevajag cilvēkus dzīt emigrācijā - iekšējā vai ārējā -, jo var būt situācija, ka elite vairs netiek galā ar situāciju, ir pat gatava kompromisam vai pilnvaru atdošanai, bet nav vairs, kas, tēlaini izsakoties, sēž galdam otrā pusē.