Tomēr būtu interesanti aprunāt arī jautājumu, par kādu latviešu izmiršanu mēs runājam. Tādu, kuri vairs nerunā latviešu valodā? Vai nelasa Akurateru? Vai nesvin Jāņus? Nezina nevienu tautasdziesmu? Ko mēs saprotam ar komponentiem, pazīmēm, kas veido latvieti? Var gadīties, ka starp šiem raksturojumiem ir tādi, kuriem mēs jau tagad vairs neatbilstam. Un?
Cik daudzi no velsiešiem velsiešu valodu lieto vairāk un brīvāk nekā angļu? Ja tādu ir salīdzinoši maz, vai tas nozīmē, ka tādas tautas vairs nav? Ir tāda tauta kā baltkrievi - kādas ir pazīmes, ja neskaita dzīvošanu noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā? Tomēr, jādomā, viņi būtu nepatīkami pārsteigti par šādu jautājumu. Maskavā dzīvojošs ebrejs, kurš māk tikai krievu valodu un neapmeklē sinagogu, ir pieskaitāms ebrejiem? Latvieši, kuri izveda 14. jūnijā citus latviešus, ir latvieši? Vai skaits nosaka kvalitāti, proti, etnoss skaitliski var saglabāties, bet būt savu dzīvīti velkoši, bez iekšēja kodola.
Citiem vārdiem sakot, ne mazāk svarīga par dažādām līknēm un skaitlīšiem ir saruna par to, kas - atvainojiet par šo savirknējumu - latviešus latviešu skatījumā dara par latviešiem un ko darīt, lai veicinātu, nosargātu šo «ko».