Ja nepatiks, varēs nedejot

ir svētki tautai, vai tomēr "augšu" izdomāti, iestudēti un tautai atliek izpildīt? atgādina vecos padomju laikus, vai nebūtu labāk, ja deju kolektīvi dejotu savam un citu priekam? latgalieši aizbrauktu ciemos pie kurzemniekiem, apskatīties to viņu jauno koncertzāli, kurzemnieki pie latgaļiem, zemgaļi pie vidzemniekiem, vārdsakot, īsti tautas svētki, ar dejām, lustēm un pīrāgiem, kapēc Rīgā jāmokās uz skolu grīdām uz asfalta, uz laukiem brauciet, uz zemēm

ka pietiks tomēr tā prātiņa tik daudz, lai nesabojātu pilnībā šos deju svētkus. Vai tiešām atmiņa tik īsa, ka aizmirsusies totālā izgāšanās ar iepriekšējo dziesmu svētku noslēguma "koncerta" murgu!? Cerams, ka visi šie organizētāji nav sapulcējušies ar mērķi likvidēt dziesmu un deju svētku tradīciju...

"Brīnišķīga" stratēģija kā sanaidot kolektīvu, jo neticu, ka visos pulciņos ir vienprātība par to, kas patīk vai nepatīk. Tatad sanāk, tas ir tikai un vienīgi kolektīva vadītāja lēmums, kuram būs jāizlīferē starp dejotāju gribu/negribu. Manā kolektīvā ir divi galēji viedokļi - viena daļa ir pret visu, otra absolūts atbalsts idejai. Es kā vadītāja esmu pa vidu, ideju atbalstu, bet ar vēlmi pamainīt dažas dejas un mūzikas aranžijas. Jautājums, kam piekāpties, lai vilks būtu paēdis, bet kaza dzīva...? :D

Ekonomikā to sauktu par monopolu vai pat karteli. Kā visos monopolos un karteļos konkurences trūkums noved pie slikta rezultāta, jo vairs nespēj novērtēt realitāti, sāk jau pašiem likties, ka viss, ko piedāvā tirgū, ir ļoti labs, kaut varbūt galīgi nederīgs. Pat ja iepriekš, kad vēl bija konkurence vai ļoti sen, kad radās, bija, iespējams, pat izcils. Tas pats var notikt arī citās jomās kā parāda šis piemērs. Ja nepatiks, varēs nedejot. Tāpat kā monopols vai kartelis teiktu - ja nepatīk, variet nepikr, bet nekas cits jau nav.