Visiem zināma neapstrīdamā patiesība, ka publiskais sektors Latvijā ir finansiāli novārdzināts līdz pēdējam. Nu atklājas, ka līdz teju vai ubaga spieķim novestās (?) slimnīcas, augstskolas, pašvaldības bankā tomēr glabājušas it prāvus līdzekļus, turklāt nesaistītus - kā steidz vēstīt naudas īpašnieki - ar iestāžu operatīvajām vajadzībām. Tātad brīvi līdzekļi ir. Tas, protams, labi, ka iestādes nesteidz visu naudu tērēt, tikai prāvās summas liek mazliet skeptiskāk uztvert šo iestāžu žēlabas par to finansiālo situāciju. Tomēr šos atklājumus varbūt varētu ierindot patīkamo atradumu kategorijā.
Savukārt, atvainojiet, suņa kaku kategorijā iekļaujama atskārsme, ka valsts finanšu sistēma ir ārkārtīgi neelastīga un nespējīga piemēroties krīzes situācijai. Banku nedienas mūsdienās nav nekas tik neiespējams, lai nebūtu jēgas laikus sagatavoties krīzes situācijai. Cik noprotams, pensiju un citu sociālo maksājumu administrēšanas iestādes ar palīdzību klientiem tiek galā puslīdz labi. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests, šķiet, piemirsis paša deklarēto, ka tā ir servisa iestāde. Ir diezgan bēdīgi, ja nodokļu maksātāju, kura nauda ne viņa vainas dēļ iesprūdusi nobrukušā bankā, VID spēj vienīgi aicināt "rakstīt papīrus". Galu galā diez vai par papildu darbu šo iesniegumu (un tādu ir tūkstošiem) apstrādē būs priecīgi paši VID darbinieki. Skaidrs, ka nodokļu ieņēmumi valstij ir svarīgi, bet vai VID nevarētu aktīvāk iesaistīties situācijā? Piemēram, ja pārskaitāmās summas ir zināmas, varbūt tās tomēr ir "atsaldējamas" bez naudas "izraušanas" riska? Tad ieguvējs būtu gan budžets, gan nodokļu maksātāji. Līdzīgi ar uzņēmumiem, kuriem bankas problēmu dēļ radušās problēmas ar Eiropas Savienības līdzfinansētu projektu īstenošanu. Skaidrs, ka valsts nevar pilnībā nodublēt Krājbanku, bet kaut ko garantēt uz laiku, izmantojot bankas kredītu vai īpašumu portfeli kā ķīlu, arī nevar?
Tik daudz un krāšņi runāts, ka mūsdienu ekonomika ir kā okeāns vētrā utt. Izskatās, ka mēs mēģinām peldēt gumijas laiviņā.