1991. gada naktī uz 21. janvāri Raiņa bulvārī pie Iekšlietu ministrija ēkas sākās milicijas speciālo uzdevumu vienības jeb OMON uzbrukums. Valdīja haoss, spindzēja lodes, apkārt braukāja bruņutransportieri. Notiekošo vēro desmitiem ziņkārīgo, notikumus iemūžina arī vairāki kinooperatori, tostarp Juris Podnieks, Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Šajā naktī iet bojā pieci cilvēki, to skaitā Podnieka kolēģi Zvaigzne un Slapiņš. Tāpat nošauts viens un smagi ievainoti vairāki ministriju apsargājušie miliči.
Ne reizi vien izskanējušas teorijas, ka šīs nakts notikumu epicentrā bez OMON esot darbojies vēl kāds bruņots trešais spēks, kas, iesējams, izvietojies pie Bastejkalna. Versijas bijušas dažādas - OMON uzbrukuma aizsegā provokācijas rīkoja Valsts Drošības komitejas kontrolētā specvienība Alfa vai arī Galvenās izlūkošanas pārvaldes vienība Delta. Tajā dienās Rīgā un Jūrmalā esot uzturējusies 40 cilvēku grupa, kas uzdota par bulgāru sportistu kolektīvu, bet, visticamāk, tie bijuši kāda specdienesta kaujinieki. Nākamajā dienā pēc asiņainās apšaudes "sportitstu" autobuss esot aizbraucis no Latvijas, ziņo Nekā personīga.
Filmas Krāsainais sektors autori apgalvo, ka asiņainos noziegumus pastrādājuši nevis OMON vai padomju specdienestu snaiperi, bet gan bruņoti latviešu kaujinieki. Proti, ka savējie šāvuši pa savējiem.
Filmu veidojis igauņu izcelsmes krievu mākslinieks Sergejs Četvertnojs, veidošanā piedalījies arī Latvijā dzīvojošais Andrejs Tatarčuks, kurš strādā Krievijas starptautiskās informācijas aģentūras Rossiya Segodnya tīmekļa vietnē Baltnews, kā arī Krievijas nedēļraksta Rossijskije Vesti galvenais redaktors Dmitrijs Jermolajevs. Viņš Latvijā labāk pazīstams kā agrākais Krievijas vēstniecības trtešais sekretārs, kuru 2005. gadā Satversmes aizsardzības birojs (SAB) par spiegošanu iekļāva Latvijas melnajā sarakstā.
Filma pirmizrādi piedzīvoja Maskavas žurnālistu namā 15. maijā. Skatītāju rindas nelielajā zālē bija pustukšas. Bet pirmizrādei sekojošajos rakstos portālā Sputnik, Baltnews un citviet filmas autori slavēti "par drosmi un uzdrīkstēšanos atklāt Latvijai nepatīkamo patiesību par 1991. gada notikumiem".
Publiski pieejams tikai neliels reklāmas rullītis, kur redzams, ka filmā intervēts bijušais interfrontietis Viktors Alksnis, Latvijas melnajā sarakstā iekļautais pseidovēsturnieks Vladimirs Simindejs, Rīgas OMON komandieris Česlavs Mliņņiks. Rakstos Krievijas presē filmas veidotāji lepojas, ka šo un citu cilvēku stāstītais bijis par pamatu filmas pārsteidzošajiem "atklājumiem", no kuriem galvenais - apgalvojums, ka Rīgā 1991. gadā civiliedzīvotājus apšāvuši "trešo spēku" snaiperi. Līdzīgs scenārijs esot noticis 2014. gada ziemā Ukrainā, Maidana protestu laikā.
Internetā publicētajā stundu garajā filmas veidotāju sarunā agrākais Krievijas vēstniecības darbinieks Jermolajevs apgalvo, ka viņu rīcībā esot kādas augstas Latvijas armijas militārpersonas liecības. Tajās anonīmais avots atklājot, ka uzbrukuma laikā Iekšlietu ministrijai uz mierīgajiem iedzīvotājiem šāvuši snaiperi. Viņi uz notikuma vietu esot atvesti ar mikroautobusu un izvietojušies Bastejkalnā. Jermolajevs apgalvo, ka šis avots viņam atklājis, ka tieši no "mistiskā trešā spēka" raidītajām lodēm miruši tonakt nogalinātie cilvēki.
Šādi stāsti nav nekas jauns, taču Jermolajevs nu spēris soli tālāk un apgalvo, ka zina šāvēju vārdus. Viens esot vēlāk pašnavību izdarījušais zemessargs Didzis Meiers, bet otrs ir bijušais NBS komandieris Raimonds Graube.
Graube kategoriski noliedz šos apgalvojumus un dēvē tos par Gebelsa (nacistu pārvaldītās Vācijas propagandas ministrs) stila meliem.
Vairākas reizes filmas veidotāji piesauc Latvijas simtgadi un to, ka "šobrīd esot īstais laiks izgaismot šīs melnās lappuses Latvijas vēsturē".
Tieši tāpat filmas autoru "pētījums" esot atklājis, ka daudzus faktus un daudzus izmeklēšanas materiālus Latvija slēpjot, vēsta Nekā personīga, bet "bez jebkādas izmeklēšanas un pierādījumiem par slepkavām pasludināti omonieši". Tajā pašā laikā izmeklētāji neesot veikuši nekādas ekspertīzes vai izņēmuši lodes no notikumu vietas.
Filmā arī Jura Podnieka nāve savilkta kopā ar notikumiem barikādēs - apgalvots, ka Podnieks "novākts, jo zinājis ko tādu, kas mestu ēnu uz Latvijas valsti".
Viens no filmas autoriem Andrejs Tatarčuks raidījumam Nekā personīga noliedz, ka ar filmu nomelno Latviju. Viņš apgalvo, ka "esot Latvijas patriots un ar šādu neatkarīgu pētījumu gribot pastāstīt, kā tiek organizētas pseidorevolūcijas". Pēc viņa teiktā var saprast, ka arī 1991. gada notikumi esot bijuši "pseidorevolūcija".
Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece Rita Aksenoka bija galvenā, kura izmeklēja OMON pastrādātās zvērības Latvijā. Bijušas ap 100 dažādas epizodes, kurās vairāku gadu laikā bija iesaistīti omonieši. Viņa filmas veidotāju apgalvojumus sauc par absolūtiem meliem, kas izplatīti ar nolūku nomelnot Latviju.
Kā atceras Aksenoka, Iekšlietu ministrijas ieņemšanu Latvijas Republikas prokuratūra paguva izmeklēt vien 10 dienas. Pēc tam izmeklēšanu pārņēma PSRS prokuratūra Maskavā, kurai tika nosūtīti visi lietas materiāli - ap 200 liecinieku liecību, vairāki maisi ar lietiskajiem pierādījumiem, tajā skaitā izšautajām lodēm. Kad 1992. gadā Latvija lietas materiālus atguva, lodes bija pazudušas. Tāpat kā daudzas svarīgu liecinieku sniegtas liecības. Liecības Aksenokas izmeklētājiem snieguši arī vairāki omonieši, kuri no OMON rindām pēc janvāra notikumiem aizgāja. Viņi izstāstījuši par uzbrukuma plānošanu Iekšlietu ministrijai.
Vienu no šiem lieciniekiem vēlāk atrada Pierīgas mežā - viņa ķermenis viscaur bija sašauts. Visticamāk, to bija izdarījuši omonieši.
Kā liecināja izmeklēšana, šāvuši bija vairāki cilvēki, lai būtu grūtāk noskaidrot nozieguma izdarītāju.
Tā laika iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, izmantojot savas personiski labās attiecības ar PSRS iekšlietu ministru Viktoru Baraņikovu, panāca, ka Maskava izdod pavēli OMON izvest no Latvijas, bet omonieši aizbrauca ar visiem ieročiem, kas, iespējams, izmantoti asiņainajos noziegumos. Ekspertīzei tā arī neizdodas piekļūt šiem būtiskajiem pierādījumiem.
Notiesāti tika 13 omonieši, kas bijuši vidējā līmeņa kaujinieki - pavēļu izpildītāji. Vairākus desmitus Latvija izsludināja starptautiskā meklēšanā, tjā skaitā Vladimiru Antjufejevu, bet iestājās noilgums un meklēšanu pārtrauca. Drīz pēc tam mediji ziņoja, ka Antjufejevs un Nikolajs Gončarenko nonākuši augstos amatos starptautiski neatzītajā Piedņestras Republikā.
Starp citu, filmas veidotāji Jermolajevs un Tatarčuks pirms gada centušies iekļūt Piedņestrā, bet viņus Kišiņevas lidostā aizturēja Moldovas specdienests un no valsts izraidīja. Daudzi Rīgas omonieši deviņdesmito gadu sākumā karoja Gruzijas un Abhāzijas karā. Agrākā Rīgas OMON komandiera Česlava Mliņņika vārds, kurš kā eksperts uzstājas Jermolajeva un Tatarčuka filmā Krāsainais sektors, minēts saistībā ar Krievijas politiķes Gaļinas Starovoitovas slepkavību.
Rīgas OMON otro personu Sergeju Parfjonovu četri Latvijas Kriminālpolicijas operatīvie darbinieki ar varu no Tjumeņas atveda uz Rīgu. Viņu notiesāja, bet tad izdeva Krievijai, un tur Parfjonovu apžēloja. Ritai Aksenokai šāds iznākums nebija pieņemams, viņa darbu prokuratūrā atstāja.
Maskavā prezentētā filma nav vienīgais darbs, kurā ir mēģināts apšaubīt barikāžu laiku notikumus Baltijā. Šonedēļ ASV izdota grāmata Kurš kuru nodeva? par 1991. gada janvāra notikumiem Viļņā. Pirms gada Lietuvā, pamatojot to ar padomju okupācijas noliegšanu, grāmatu no veikaliem izņēma policija. Grāmatas autore Krievijas avīzes Komsomoļskaja Pravda žurnāliste Gaļina Sapožņikova to izdevusi arī Baltkrievijā un ar Tatjanas Ždanokas sabiedrotā Džuzepes Kjezas palīdzību arī Itālijā.
reptilis
Scorseze