Augstceltņu torņi nav pašmērķis, tomēr tie rāda mūsu ambīciju līmeni. Cilvēkiem, kuri būvēja Rīgu ar tam laikam pilnīgi grandiozajām Doma un Pētera baznīcām, bija viens ambīciju līmenis, bet mums ir cits. Domāju, ka šodien mums katastrofāli trūkst ne tik daudz resursu, cik lielu mērķu un projektu.
Pēdējos gados visu mūsu valsts attīstību nācās salāgot ar starptautisko aizdevēju prasībām. Šodien mēs dzirdam, kā finanšu ministrs Andris Vilks pasludina Latvijas ekonomiskās neatkarības atgūšanu. Ko tālāk?
Viens ceļš ir labi zināms - uzturēt kārtībā valsts finanšu sistēmu, apkarot korupciju, optimizēt valsts pārvaldi, uzlabot biznesa vidi. Un tad gaidīt, ka investors pamanīs labo kredītreitingu, sajutīs Latvijas investīciju klimata pievilcību un varbūt ieradīsies pie mums. Otrs ceļš Latvijā ir mazāk zināms - piesaistīt investorus pašiem.
Un ir jāsāk ar tiem investoriem, kuri jau šeit darbojas, kuri jau ir novērtējuši Latvijas pievilcību un šeit sekmīgi strādā. Šodien, kad visā pasaulē zeme šūpojas zem kājām, mums ir jānostiprina tās investīcijas, kuras jau ir ienākušas mūsu valstī. Ir aktīvi jāstrādā ar ārvalstu investoriem ikdienā - premjera, valdības ministru, pilsētu mēru līmenī. Cik bieži Latvijas ekonomikas ministrs ir pacēlis telefona klausuli un piezvanījis lielas rūpnīcas vadītājam, lai apjautātos, kā viņam iet? Saprotu, ka mūsu pārprasti uzraudzītajā demokrātijā tāds drosmīgs solis varētu izsaukt pat zināmu reperesīvo iestāžu interesi. Tomēr, manuprāt, tas ir ministra pienākums - rūpēties par Latvijas saimniecības attīstību un investīciju piesaisti valstij.
Tieši Latvijā jau darbojošies ārvalstu investori ir ārkārtīgi svarīgi. Viņi ir mūsu vēstneši savās zemēs un pasaulē. Neskatoties uz komunikācijas līdzekļu, interneta un masu mediju attīstību, nav uzticamākas informācijas par to, ko iegūstam personisku kontaktu ceļā. Investori, uzņēmumu īpašnieki un vadītāji komunicē savā vidē, kura lielā mērā sastāv no tādiem pašiem uzņēmējiem un investoriem. Tiešā vēsts, ko Latvijā jau strādājošs investors var aiznest pasaulē, ir nenovērtējama.
Svarīgs aspekts ir Latvijā jau darbojošos zīmolu labais vārds. Ierodoties svešā vidē, uzņēmējs meklē kaut ko pazīstamu, kam uzticēties var tūlīt. Mūsu Sakret franšīzes rūpnīca Lietuvā pirms kāda laika ieguva labu partneri, kas ir vācu būvnieks. Vācijā viņi jau bija strādājuši ar Sakret materiāliem un piegādātājiem, tāpēc ieguvuši pasūtījumu Lietuvā, viņi meklēja zināmu piegādātāju. Uzzinājis, ka arī Baltijā darbojas Sakret, viņš tūlīt mūs atrada un noslēdza līgumu tieši ar mums. Izmantot tirgū jau esošos zīmolus, lai piesaistītu jaunus, ir ļoti efektīvs investīciju piesaistes ceļš.
Investoram ir vajadzīgas darba rokas, bet šeit ir svarīga ne tik daudz kvantitāte, cik kvalitāte. Baltijas mērogiem lielai ražotnei ar šodienas tehnoloģijām nav vajadzīgi darba roku tūkstoši, pietiek ar dažiem desmitiem, bet tiem ir jābūt kvalificētiem strādniekiem. Latvijas profesionālās izglītības salāgošana ar reālo pieprasījumu darba tirgū ir daudz apspriests, bet maz risināts jautājums. Un risinājums šeit būtu arodskolu pāreja profesionālo asociāciju šefībā, kuras vislabāk jūt pieprasījumu un tendences savā nozarē. Ja investors vēlas atvērt Latvijā ražotni, bet viņam ir nepieciešami 30 vai 100 kvalificēti profesionāļi pavisam noteiktā profesijā, milzīga pretimnākšana investoram ir līgums par nepieciešamo profesionāļu sagatavošanu Latvijas arodskolā - un šeit ir visplašākās iespējas privātās un publiskās partnerības principa īstenošanai un papildu līdzekļu atrašanai Latvijas izglītības sistēmai, jo šāda apmācība varētu notikt ar investora finansējuma palīdzību.
Investīciju pētnieks Frederiks Hārens reiz sacīja, ja konkurē divi cilvēki, kur viens ir ambiciozs un izsalcis, bet viņam trūkst pareizo instrumentu, savukārt otrs ir pieredzējis un ar instrumentiem rokās, protams, uzvarēs tas, kam ir instrumenti. Taču kas notiks, ja instrumentus savās rokās iegūs pirmais?
Ir vajadzīgs optimāls veselīgu ambīciju līmenis. Vissvarīgākais, lai Latvijā plūstu investīcijas, ir attīstības projekti, kuri ir nevis viena mūsu rajona, bet reģionālā, Eiropas un pasaules līmenī.
Rīga ir Baltijas centrs, kas diemžēl atspoguļojas XX gadsimta sākuma, nevis XXI gadsimta sākuma Rīgas pilsētas fasādē. Lai Latvija un Rīga būtu investīciju un attīstības centrs, kas atbilst mūsu ģeogrāfiskā centra vietai, mums ir jāmaina sava domāšana un nostāja - sākot ar valdības vadītāju un beidzot ar arodskolas meistaru. Centra un nomales iedzīvotājiem ir dažāda psiholoģija. Tomēr bez ambīcijām centrs drīz vien var palikt par nomali, savukārt nomale ar ambīcijām kļūs centrs.
Mums ir raksturīgs pretējais - jebkuru ministru, politiķi, uzņēmēju vai pilsētas mēru tūlīt apsūdzēt gaisa piļu būvniecībā, tiklīdz viņš ierunājas par projektu, kurš ir ambiciozs. Mums nav vajadzīgas gaisa pilis - taču gaismas pilis un saules akmeņi gan. Starp citu, kur ir nākamais Saules akmens?