Ar 18. novembri nav problēmu - valsts dzimšanas diena, un dzimšanas dienas jēdziens saprotams ikvienam. 11. novembra svinēšanai, lai tā būtu kas vairāk par kārtējo «sarkano datumu kalendārā», būtu nepieciešams saturisks papildinājums kaut tādēļ, ka ne visus cilvēkus uzrunā kaujas, militārā vēsture. Šķiet, tādēļ atceres dienas skaidrojumu derētu papildināt ar plašāku kontekstu. Piemēram, norādot uz zināmu līdzību ar mūsdienu noskaņām, kad liela daļa sabiedrības nav pārliecināta, ka Latvijas valstij ir nākotne, kad «pret» kļūst arvien vairāk. Arī tālajā 1918.-1919. gadā Latvijas valsts izveide, nosargāšana, atzīšanas iegūšana brīžiem likās kaut kas neiespējams, tomēr pietiekami liels cilvēku skaits uzskatīja, ka ir vērts pret «objektīvajiem apstākļiem» nostāties. Šajā kontekstā intereses un stāstīšanas mūsdienu Latvijas cilvēkiem vērts ir jautājums, kas bija šie «realitātes» ignorētāji. Patrioti - tas būtu skaidrs. Tomēr no ļoti dažādām aprindām pārticības, izglītības, dzīves pieredzes ziņā. Tātad 11. novembris atgādina par sabiedrības spēju augstāku mērķu vārdā vismaz uz laiku nolikt malā atšķirības un domstarpības. Šķiet, nav jāpierāda, ka šīs īpašības mums noderētu arī šodien.
11. novembris ir labs iemesls, lai runātu par šo laikmetu kopumā, ne tikai konkrēto militāro notikumu. Proti, ja saprotami ilustrē, cik izpostīta tolaik bija šī zeme, cik daudz ļaužu bija devušies bēgļu gaitās, tomēr tā atdzima, cilvēki atgriezās, pat ja atgriezās uz «tukšu vietu», tam vajadzētu būs spēcinājumam šodienas nogurušajiem un izmisušajiem.
Protams, nav īsti labi ekspluatēt vēsturi tagadnes vajadzībām, tomēr, ja vēlamies, lai tā nav tikai «datumi», šāda saikne ir jāveido.