Es ļoti vēlētos saukt to par veiksmes un nācijas atdzimšanas laiku, tomēr varējām izdarīt vairāk. Esam NATO un Eiropas Savienības dalībnieki, kas ir liels sasniegums mazas valsts drošības sajūtai un piederības apliecinājums Rietumu demokrātiskajām vērtībām. Tas ir lielākais sasniegums. Tomēr pēdējā desmitgadē šīs vērtības un drošības kritēriji ir piedzīvojuši lielas izmaiņas. Ir bažas, ka šo vērtību izplatība tiek pakārtota transnacionālām ekonomiskām interesēm, ko nosaka vēlme kontrolēt stratēģiskos resursus un iegūt jaunus noieta tirgus. Vieni ražo un pelna, citi tērē un vairo parādus. Arī mēs esam šāds tirgus, mazs, bet tomēr. Situācijas un apstākļi strauji mainās. Mazā valstī lēmumus būtu jāspēj pieņemt ātri un viedi, kas nekādi neizdodas. Gadiem ilgi nevaram saņemties.
Vai laiks jaunai ērai? Vai cilvēki, kuri latviski runā ar akcentu vai nerunā vispār, cels mūs saulītē?
Esam uzauguši vienā vidē un postpadomju tradīcijā. Tomēr informatīvie lauki ir bijuši ļoti atšķirīgi. Ja latvieši ir skatījušies rietumu virzienā, tad mūsu līdztautieši vairāk uz austrumiem.
Arī labējas politikas nomaiņa pret kreisu negarantē attīstību. Kreisums pieprasa sabiedrības uzticēšanos un apzinīgumu, solidaritāti. Ar to Latvijā ir sarežģīti, jo neesam izrunājuši vēsturiski sasāpējušos jautājumus.
Divi strauti nesavienosies, ja nenoraksim vēstures valni. Ir vajadzīga jauna derība starp kopienām un jauna derība sabiedrībai ar tās priekšstāvjiem - demokrātiski ievēlētajiem tautas interešu aizstāvjiem. Strauti, kas neatrod vienotu gultni, izžūst un pazūd, vai arī tos pārņem kāda lielāka, varenāka straume.