Matīss nenobijās

klases skolēns. Augumiņā Matīss pagaidām vēl nav padevies, taču dūšas, cik uziet, ne velti viņš ievēlēts par klases vecāko un kabatā nēsā rāciju, lai jebkurā brīdī savu komandu varētu sasaukt kopā, arī lai nofotografētos avīzei. Tomēr tajā liktenīgajā dienā uz Daugavas ledus viņam nācās vienam pašam izlemt, ko darīt, lai glābtu cilvēku dzīvību.**Atsaucās pirmais** Matīss par notikušo spriež prātīgi, viņš visu jau savā prātā izsvēris un pārdzīvojis, taču vēl joprojām nesaprot, kā pieaugušie var būt tik vieglprātīgi un riskēt gan ar savu, gan ar maza bērna, Matīsa skolas biedrenes, likteni. "Toreiz es ciemojos Līvānos pie vecmāmiņas, mēs ar onkuli atnācām zvejot uz Daugavu. Tad viņš aizgāja uz mājām, es paliku pie āliņģa. Paskatos, no Daugavas otra krasta pāri nāk cilvēki, pēc kāda laika paskatos — cilvēkus vairs neredz, bet kaut kur stipri kliedz. Nesapratu — kur viņi palika, nevar taču divās minūtēs pāriet Daugavu, kas tajā vietā ir plata. Nebūtu es dzirdējis, viņiem būtu beigas." Tajā laikā trīs Līvānu novada iedzīvotāji — Svetlana ar savu mazo meitiņu un viņas brālis — gāja no Dignājas puses pāri Daugavai. Nez kāpēc viņi bija izvēlējušies nevis gājēju iezīmēto taciņu, bet citu, lai gan taisnāku, taču bīstamāku ceļu. Viens mirklis, un Svetlana ar meitiņu bija zem ledus. Matīss tajā laikā bija vistuvāk — apmēram 100 metru no traģēdijas vietas. "Uzsaucu onkulītim, kas zvejoja pie blakus āliņģa, pats nometu makšķeri un skrēju pa taisno pie viņiem, pa ceļam vēl paķēru koku, kas tur mētājās. Pieskrēju klāt ielūzušajiem, vienu koka galu padevu, neņem, nevar paņemt, rokas nosalušas. Māte vēl turējās pie ledus, mazā jau bija paslīdējusi zem ūdens. Labi, ka tur viens onkulis bija saķēris to tanti aiz rokas, es savukārt mēģināju noturēt onkuli aiz kājām. Tad pieskrēja vēl divi zvejnieki, vispirms izdevās izvilkt no ūdens meitenīti, tad sievieti. Viens pats jau es viņu neizvilktu, smaga, ledus slapjš, slīd. Tā sieviete bija visa slapja — galva, mati slapji." Matīsam palīgā bija devies Līvānu iedzīvotājs, Matīsa vecmāmiņai kaimiņos dzīvojošais Pēteris Petrovskis, kam izdevās izvilkt no ūdens meitenīti. Izglābtie šokā metās atpakaļ uz Dignājas pusi. Šoreiz viss bija beidzies laimīgi.**Zināja, ko dara** Matīss ir īsts Daugavas zēns, uzaudzis netālu no upes, labi prot peldēt, pazīst vietas, kur Daugava ir bīstama. Arī uz ledus zina, kur var iet un kur labāk neriskēt. Arī šeit viņš sākumā baidījies, vai neielūzīs, taču zinājis, ka pa vižņiem var iet samērā droši. "Tur jau sākumā esot viens onkulis tai sievietei teicis, lai neiet tai vietā pāri, ka tur ledus trausls, bet viņa neklausīja. Es ļoti uzmanīgi skrēju, es pazīstu Daugavu, zinu, kur var ielūst, kur nevar. Daugava ir viltīga, īpaši ziemā. Tomēr tur, pie tā āliņģa, varēja ielūzt, bišku bija bail, bet riskēju. Ko es tur daudz varēju domāt? Dieva laime, ka cilvēki izglābās." Mammai Matīss sākumā nemaz nebija stāstījis par notikušo, baidījies, ka viņa satrauksies. Matīss ir vecākais brālis četrus gadus vecajam Emīlam un trīsgadīgajai māsiņai Loretai. Viņš ir pieradis atbildēt pats par sevi. Arī par izglābto meitenīti Ilonu Matīss runā ļoti mīļi, kā par savu mazāko māsiņu. "Meitenīte ļoti pārdzīvoja, māte vēl kaut ko teica — paldies, paldies, bet meitenīte tikai drebēja. Maziņa pavisam." Matīss kaunīgi pasmaida, atceroties, ka reiz viņa paša aušības dēļ tik tikko nenoslīka draugs. "Gadījās tā, ka mēs ar draugu ākstījāmies dīķī, uzsēdināju viņu uz plosta, domāju, tūlīt pats uzkāpšu, bet plosts apgāzās. Un tas draugs nemācēja peldēt. Par laimi, dīķis nebija dziļš, ieniru un aizvilku viņu līdz krastam." Matīsam patīk sports, mājturība, mūzika, viņš atzīstas, ka gribētu dziedāt korī, taču tur pagaidām esot tikai meitenes. Nu, gadoties jau kādas blēņas arī. Jersikas pamatskolas direktore Inese Jaunošāne stāsta, ka Matīss ir ļoti komunikabls, aktīvs, vienmēr pārpilns ideju. Skolotāji apbrīno Matīsa drosmi, taču nebrīnās, ka viņš rīkojās tieši tā.**Riskēt ar apdomu** Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Preiļu brigādes komandieris Dzintars Cvilikovskis uzsver, ka notikušā aculieciniekiem tomēr vajadzējis mēģināt izsaukt glābējus. Vismaz tiem, kuri tajā brīdī nebija iesaistījušies glābšanas darbībās, vajadzēja skriet pēc palīdzības un zvanīt 112. "Labi, ka Matīss ātri reaģēja un nenobijās, taču viņš riskēja pats ar savu dzīvību. Arī vižņi var būt mānīgi, tad divu upuru vietā varēja būt vairāki." Arī pats Matīss atzīst, ka citreiz būtu piesardzīgāks. "Es redzēju, cik ātri viss var notikt, kā cilvēka dzīvība var pazust. Jābūt uzmanīgam. Taču tik un tā nenožēloju, ka pieskrēju pirmais un saucu palīgā citus. Vismaz cilvēki palika dzīvi."