Patiesība ir kaut kur pa vidu. No vienas puses, uztraukties, ka Krievijas kapitāls iegādājas piena pārstrādes uzņēmumu, un vienlaikus bez kreņķiem aktīvi patērēt Krievijas kapitālam piederošas alkohola ražotnes produktus ir mazliet jocīgi. No otras puses, pilnīgs liberālisms arī ir nevietā. Šķiet, atskaites punkts varētu būt mehānisms, kādā ārvalstu kapitāla ieplūšana tiek kontrolēta banku sektorā. Kontroles būtība ir nevis kapitāla ģeogrāfiskā izcelsme, bet vai tas nav krimināls vai kaut puspelēks, kā arī mēģināt noskaidrot, kāda ir potenciālā investora darba stils un pagātne vispār.
Līdzīga attieksme novērojama arī Rietumos, kuri tikuši pāri nepatikai pret Ķīnas vai Indijas investoriem «kā tādiem». Ja Ķīnas uzņēmums nav saistīts ar kompartiju vai armiju, ja Indijas uzņēmums nav bēdīgi slavens ar neapdomību vai noslieci uz dempingu, durvis ir atvērtas. Savukārt, ja ir pārliecība, ka ārvalstu investors vietējo uzņēmumu pērk tādēļ, lai, piemēram, iznīcinātu kā konkurentu vai lai piekļūtu pirkuma patentu bāzei un tad vietējo ražotni slēgtu, tad arī līdz matu galiņiem it kā kapitālistiskās Rietumu valstis cenšas atrast veidus, kā pirkumu nobremzēt. Šo attaisnoti selektīvo pieeju sākušas izmantot pat valstis Āfrikā, kuras vēl nesen līksmoja par jebkuru investoru no jau pieminētās Ķīnas, ja vien tas mazāk nekā rietumnieki uzdeva jautājumus par cilvēktiesībām.