Tiesa, ir divi nosacījumi. Pirmais (un vienkāršākais) - ja līdzmaksājumi tiek legalizēti, tad to pieprasījumam un izlietojumam ir jābūt vecākiem saprotamam. Otrais (un krietni sarežģītākais) - līdzmaksājumi nedrīkstētu pazemot tos bērnus (un viņu vecākus), kuri tos objektīvi nevar atļauties. Materiālā statusa atšķirīgumu bērni jau tā pietiekami skarbi pieredz savstarpējos kontaktos. Protams, ja ziedojumu vākšana tiks organizēta anonīmi kā baznīcā, pastāv risks, ka vajadzīgā summa netiks savākta, jo pat tās ģimenes, kuras ziedot varētu atļauties, paļausies uz citiem. Risinājums būtu - ja turpinām līdzību ar draudzes darbību - pārņemt šo grupu pieredzi. Vajadzību izklāsts tiek vecākiem nosūtīts pa e-pastu, ja tiek fiksēts, ka savākts nepietiekami, seko pieklājīgs atgādinājums. Visbeidzot - skola, protams, ir zināšanu templis utt., tomēr laiks arī pieņemt, ka tai nav nekāds apkaunojums aktīvi strādāt ar sponsoriem un korporatīviem partneriem.
Palūgt, nevis prasīt
Naudas diņģēšana no skolēniem (precīzāk, viņu vecākiem) Latvijas skolās 2011. gadā patiesībā nepārsteidz - tie, kuri skolā gājuši vēl attīstītā sociālisma laikā, kad izglītība bija bezmaksas, atcerēsies, ka arī tad bija t. s. fonda naudas. Apstākļos, kad finansējums kādai nozarei ir vai nu nepietiekams a priori, vai arī juceklīgi veidots, šādi līdzmaksājumi, šķiet, būs vienmēr. Un, ņemot vērā, ka naudas izglītības sfērai būs par maz arī pārskatāmā nākotnē, acīmredzot pareizākais būtu beigt sevi mānīt ar vārdu «bezmaksas» un pieņemt skarbo realitāti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.