Diezin vai bez tā prezidents tik atzinīgi izteiktos par karavīru profesionalitāti un motivāciju dienestam. Arī Rasmusens neslavētu visas trīs Baltijas valstis, kuras, būdamas mazas valstis, spējot paveikt lielas lietas, kopīgi strādājot. Ieguvumā varam pateikties par to, ka dzīvojam drošā valstī. Kas, vēl pavisam jauna būdama, pieņēma vajadzīgo lēmumu par iestāšanos NATO un arī tagad spēj piedalīties alianses darbībā, turklāt radoši darboties, kā atzinis Rasmusens.
Augstāko amatpersonu vizītes pie karavīriem misijās ir nepieciešamas, jo atrašanās, kā šajā gadījumā, Afganistānā nav uzskatāma par gluži ikdienišķu pienākumu. To apliecinājuši arī militārpersonu upuri. Katrs šāds prezidenta vai premjera brauciens vēlreiz apstiprina valstisko atbildību par situāciju Afganistānā, drošību plašākā reģionā, arī Latvijā. Un ļauj viņiem gūt labāku priekšstatu par vidi, kur ik dienu pavada vairāk nekā 170 Latvijas pilsoņu. Tieši tur iespējams aptvert, cik atbilstošas reālajai kara situācijai ir runas par nepieciešamā aprīkojuma un bruņojuma sagādāšanu. Pašreiz, pateicoties ilgam un mērķtiecīgam apgādes darbam, labajiem Latvijas bruņoto spēku kontaktiem ar amerikāņu kolēģiem (arī kopīga kauju pieredze), ir iegūts pats modernākais pieejamais bruņojums, un arī no tā ir atkarīga latviešu karavīru drošība Afganistānā.
Gribētos cerēt uz lielāku amatpersonu interesi par pašu valsts bruņoto spēku attīstību. To derētu atcerēties, kad tiks apstiprināts šis un arī nākamie valsts budžeti. Pašreiz, par laimi, vēl tiek noēsti trekno gadu uzkrājumi, taču tie drīz beigsies, un tad, neko neieguldot, nāks zaudējumi. Nacionālā drošība nedrīkst ciest, un ir nepieciešama stratēģiska izšķiršanās - pakāpenisks līdzekļu palielinājums no IKP. Diemžēl kļuvis skaidrs, ka doma par mūžīga miera iestāšanos pasaulē ir izrādījusies naiva.