Viņa ir tieša, dažkārt asa, ļoti emocionāla. Runājot par lietām, kas saviļņo vai aizkustina, acīs nereti sariešas asaras. Viņa uzskata, ka sabiedrība un masu mediji reizēm pārsteidzīgi vaino nolaidībā bāriņtiesu vai sociālos darbiniekus, piemirstot, ka pirmām kārtām atbildība ir jāprasa ģimenei. Pirms mēneša viņai negribot nācās nokļūt pasaules masu mediju uzmanības lokā, kad visi ar aizturētu elpu gaidīja, kā tad beigsies "seriāls" Daugavpilī — vai pirms 16 gadiem kādā lielveikalā nozagtais puisēns būs tas pats zēns bez personas apliecības un nepareizu personas kodu? Vai Ruslans — Vladimirs pieņems savu bioloģisko mammu Irinu? Daugavpils bāriņtiesas vadītāja Ligita Strazda bija tā, kuras smadzeņu kartotēkā loģiskā virknē saslēdzās šie senie notikumi, lai rastos dzelžains secinājums — jāveic DNS analīzes, lai noskaidrotu patiesību. Pati Ligita Strazda atzīst, ka tagad jau atkal esot iegājusi parastajā darba ritmā, taču ceturtdien pasniegtais Ministru kabineta Atzinības raksts viņai uzplēsis vecās brūces. "Redzat, mūsu darbā katrs jautājums jau tik vienkārši nerisinās. Mēs domājam visus variantus un liekam visus faktus kopā, pārbaudām versijas un nemitīgi šaubāmies. Tomēr es nenožēloju, jo jebkuram bērnam ir tiesības uz savu identitāti," saka Ligita Strazda.
Atcerējās pazudušo zīdaini
Kad marta beigās bāriņtiesas rīcībā nonāca ziņas par zēnu, kam māte nonākusi apcietinājumā, bet pats 16 gadus dzīvojis bez dzimšanas apliecības un citiem personas dokumentiem, Ligitas smadzenēs uzpeldēja kādreiz redzētais Panorāmas sižets, kas ziņoja par lielveikalā pazudušu zīdaini ratiņos. "Es labi atcerējos šo ziņu Panorāmā par pazudušo bērnu, jo toreiz es sēdēju mājās ar bērnu un man bija daudz laika skatīties televizoru. Es pat neatcerējos, kur tas notika, iespiedies atmiņā bija tikai lielveikals un zīdainis ratiņos. Tad es izšķirstīju internetā vietējos laikrakstus un atradu to laimīgo 2002.gada Latgales Laika rakstu, kur bija intervēta pazudušā bērna māte Irina. Tad es sapratu, ka man ir jāpārbauda visas versijas, vai šis nav tas pats bērns, kas pazuda 1992.gada decembrī."
Ligita vispirms mēģinājusi kaut ko noskaidrot policijā, taču tur nebija datubāzes. Nācies meklēt pašai, zvanījusi uz dzemdību un dzimtsarakstu nodaļām, pat uz Orenburgas apgabalu, kur reģistrēta Klaudijas, sievietes, pie kuras uzauga Ruslans, laulība. Pēc tikšanās ar pašu Klaudiju viņa secinājusi, ka šīs sievietes vārdiem ir grūti noticēt. Jau trešajā dienā viņa rakstījusi iesniegumu policijā. Pašvaldība nākusi pretī, apmaksājot DNS analīzes, taču Ligitai kā jau diplomētai bioloģei par 99,9% bijis skaidrs — tas ir īstais.
Dieva tā Kunga vietā
Ligita Strazda bāriņtiesā strādā jau 12 gadu, bet arī viss pārējais darba mūžs ir bijis saistīts ar cilvēkiem. Skolā — par bioloģijas skolotāju un pionieru vadītāju, pagastā — par sekretāri, par dzimtsarakstu nodaļas vadītāju, Kokneses bērnu namā — par audzinātāju. Tad, kad 1995.gadā valstī tika pieņemts likums par bāriņtiesu un pagasttiesu izveidošanu, Ligita pieteikusies konkursā un kļuvusi par Kokneses pagasttiesas vadītāju. Vēlāk, kad vīrs pārbraucis darbā uz Daugavpili, sākusi strādāt bāriņtiesā arī šeit. Kaut arī šīs institūcijas nosaukums ir "bāriņtiesa", kā atzīst L.Strazda, ar bērniem, kuru vecāki ir miruši, ir maz saskarsmes. Biežāk — ar tiem, kas palikuši bez vecāku gādības. Dzīvu vecāku bāreņiem.
Ligita Strazda uzskata, ka vissmagāk ir tad, kad bāriņtiesai jāpieņem lēmums izņemt bērnu no ģimenes. Protams, ir gadījies šo lēmumu arī nokavēt, taču Ligita ir cieši pārliecināta, ka nekas nespēj bērnam aizstāt māti. "Es padomju laikā strādāju internātskolā, kur ap 60 bērnu bija no bērnu namiem, kuriem nebija māju, kur braukt brīvdienās. Jums vajadzēja redzēt, ar kādu skaudību un skumjām viņi noskatījās uz tiem, kuri brauca uz savām mājām pie maznodrošinātām, sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Viņi nereti pēc brīvdienām atgriezās gan sasisti, gan ar kukaiņiem galvās, bet tomēr viņi atgriezās no mājām. Mums ir sevišķi rūpīgi jāizvērtē zīdaiņi un bērni līdz skolas vecumam, tā ir visnedrošākā kategorija, te mēs nedrīkstam nokavēt un viņus neizņemt laikā no ģimenes, ja tas ir vajadzīgs. Gadās, ja mēs izņemam, tad māte saņemas un pēc kāda laika jau varam viņai šo bērnu atdot. Jo es domāju, vai mēs tik tiešām esam Dievs tas Kungs, kam jāšķir tas, kas ir ar miesu un asinīm saistīts?" Ligitas acīs parādās asaras. Vai tik jūtīgam cilvēkam nav grūti strādāt bāriņtiesā? "Ar vēsu prātu nevar strādāt ar cilvēkiem. Ar likuma burtu vien ir par maz. Te tomēr sirds vajadzīga. Man ir bijuši labi darbinieki, kuriem tomēr nebija īstā vieta bāriņtiesā, jo es redzēju, ka viņš baidās paņemt klēpī netīru bērneli, nomazgāt, samīļot, pabarot. Man visi darbinieki ir emocionāli, pat vienīgais vīrietis, kas pie mums strādā," atsmaida Ligita.
Happy end nesekoja
Bet Ruslana — Vladimira gadījumā daudzi jutās vīlušies, ka nesekoja melodramatiskajos seriālos pierastais happy end. "Nevar jau gaidīt, lai māte un dēls pēc šiem 16 atšķirtības gadiem, kad bijuši nepazīstami, uzreiz kristu viens otra apkampienos. Visam ir savs laiks, un tāpēc arī variants, ka zēns dzīvo pie aizbildņa, ir labākais, turklāt aizbildņi labi saprotas ar Irinu." L.Strazda stāsta, ka zēns regulāri tiekas ar saviem bioloģiskajiem radiniekiem, labs kontakts izveidojies ar mammas brāli. Kaut kā pagaidām neveidojoties attiecības ar tēvu. Iespējams, sava loma ir Irinas sāpēm un aizvainojumam, bet bāriņtiesa tur nevarot iejaukties. Tas, ka zēns patlaban pārdzīvo, ka no viņa novērsušies draugi, pēc L.Strazdas domām, esot pārejoši, jo Ruslans — Vladimirs ir mainījis skolu un dzīvesvietu, cītīgi mācās, lai beigtu 9.klasi.
Ligita atzīstas, ka viņa nejūt žēlumu pret Klaudiju— sievieti, kura šos gadus audzināja zēnu. "Es domāju, ka neviens nedrīkst nodarīt otram cilvēkam tik lielas sāpes un ciešanas kā šajā gadījumā. Irina pēc pārdzīvotā vienu laiku bijusi ļoti slima, pat zaudējusi kustības spējas. Tagad viņa ir atguvusi dzīvesprieku, burtiski lido."
Vai bāriņtiesas vadītāja nejūtas kā zēna trešā mamma, kas pagrieza viņa likteni? Ligita smejas: "Es gan domāju, ka viņš varbūt ir pat dusmīgs uz mani, jo es sajaucu viņa dzīvi ar kājām gaisā. Bet zēnam šobrīd ir pase, ir īstā dzimšanas apliecība … Viņa dzīvē viss vēl var notikt.