Zemnieki krīzē zaudē gan biznesu, gan jumtu virs galvas

Zemo piena cenu dēļ saimniecība bankai vairs nespēj maksāt kredītu, kurš tika ņemts, lai modernizētu ražošanu. Zeme, tehnika, būves un galvenais — pašu rokām celtā ģimenes māja Vītiņiem tagad jāatstāj. Risinājumu nerod Uz laukiem Vītiņu ģimene pārcēlusies vēl pirms 20 gadiem no Jelgavas. Zinta, būdama latviešu valodas skolotāja, gribēja, lai bērni augtu citā vidē, ne pilsētā. Vecāki kopā ar bērniem no pirmā akmens paši uzcēla ģimenes māju, bet pirms četriem gadiem pieņēma lēmumu nodarboties ar piena lopkopību, jo kļuva pieejama Eiropas nauda, piena cenas strauji auga. Četros gados Lielbrūveru saimniecība izaugusi no vienas govs līdz 75. Izmantojot ES fondu naudu un banku kredītus, uzbūvēta moderna kūts, mēslu krātuve. Strādnieku nebija — iztika pašu spēkiem. "Mūs sauca par modernāko Jelgavas saimniecību, nepārtraukti te veda ārzemju delegācijas," Zintas stāstā mijas lepnums par padarīto un rūgtums par zaudēto. Viss gāja labi, līdz kamēr februārī piena iepirkuma cenas sāka strauji kristies, novembrī tās jau sasniedza 158 latus par tonnu, kad pašizmaksa ir 250 latu. Vasarā Doma laukumā rīkotā piena dalīšanas akcija, pēc Zintas stāstītā, nekādu rezultātu nedeva. "Lai zemniekiem aiztaisītu muti ciet, iedeva daļējus procenta maksājumus. Bet tieši tajā brīdī pēc nedēļas nomet visiem piena cenu tāpēc, ka kāda kapeika uz kontiem ir, un zemnieks stāvēs klusu!" saka Zinta. Kad saimnieki saprata, ka vilkt šo biznesu kļūst arvien grūtāk, aizgāja uz banku, lai rastu risinājumu, taču dzirdīgas ausis nesameklēja. "Teica, ka mums nav perspektīvas, jo piena cenas ir zemas. Kur tad tie analītiķi bija agrāk, kad deva to naudu?" neizpratnē ir Zinta. Nākotne vēl drūmāka Gan paši saimnieki, gan arī banka mēģināja sameklēt Lielbrūveriem jaunu īpašnieku, taču nevienam nebija interese to pārņemt uz bankas piedāvātajiem nosacījumiem. "Tad viss. Banka pateica, lai izdomājam, kur liksim govis," nopūšas Zinta. Tika izvirzīta prasība, ka par govīm jāiemaksā 10 tūkstošu latu avanss. Nevienam no apkārtējiem zemniekiem tādas naudas nebija. Vienīgie, kas piekrita, bija Lietuvas gaļas pārstrādātāji, kuri uzreiz pārskaitīja bankai prasīto summu, un 12.decembrī 70 govis tika aizvestas uz kautuvi. "Vēl septiņām es nostājos priekšā kā Matrosovs ambrazūrā, jo viņām triju mēnešu laikā jāatnesas," atceras Zinta. Lielbrūveri bankai palika parādā 300 tūkst. latu, kurus teorētiski var nosegt, pārdodot visus īpašumus. Taču tā kā modernizācijas projektam tika izmantota arī ES nauda, draud nepatikšanās ar Lauku atbalsta dienestu, jo saskaņā ar finansējuma piešķiršanas nosacījumiem saimniecībai pēc tam piecus gadus jānodarbojas ar piena lopkopību. "Būsim ar parādiem līdz kapa malai nodrošinājusies," saka Zinta. Pagaidām viņa nezina, ne kur atrast darbu, ne kur arī dzīvot, kad ģimene paliks bez jumta. Ģimeni piemeklējis arī kāds skarbs joks: ļaudis sākuši runāt, ka Zinta ir pakārusies, nespējot izturēt problēmu lavīnu. "Ja tā padomā, tas būtu normāls nākamais solis. Taču tās nav beigas. Mums vienkārši nav tāds raksturs." Strupceļš, kurā nonākuši gandrīz visi piena ražotāji, viņasprāt, ir valdības politikas rezultāts. Viņa nesaprot, kāpēc Lietuvas zemnieki par hektāru no Eiropas subsīdijām saņem vairāk nekā 100 eiro, bet Latvijas — tikai 62. Nākamgad, viņa domā, būs vēl sliktāk: ir dzirdēts, ka janvārī par pienu maksāšot vien deviņus santīmus, bet martā nepirkšot vispār, jo noliktavas jau ir pilnas. "Lauki novesti līdz ārprātam," savu spriedumu pasludina Zinta.