1964. gada jūlija vidū ASV Valsts departaments un CIP uzticēja ASV vēstniecībām Argentīnā un Izraēlā pārbaudīt, vai argentīnieši tiešām ir pārdevuši ebreju valstij no 80 līdz 100 tonnām urāna oksīda, teikts rakstā. Šī viela, kas tāpat zināma ar nosaukumu dzeltenais keks, tiek izmantota kā degviela kodolreaktoros, kas ražo ieroču plutoniju.
Amerikāņu diplomāti apstiprināja darījuma faktu, un Valsts departaments nokļuva neērtā situācijā. ASV nevarēja piemērot nekādas sankcijas pret saviem tuviem sabiedrotajiem, ar mērķi piespiest Izraēlu atteikties no kodolambīcijām, teikts raksts. Šāda informācija neizbēgami nonāktu preses rīcībā, izprovocējot krīzi pašās ASV un izsaucot skaļu diplomātisko skandālu.
Izraēlas kodolprogramma sākās ar to, ka ar Francijas atbalstu Negevas tuksnesī netālu no Dimonas pilsētas tika uzbūvēts kodolreaktors, atgādina izdevums. Tomēr nedaudz vēlāk Francijā pie varas nākušais ģenerālis Šarls de Golls noteica striktus ierobežojumus urāna piegādēm Izraēlai, un izraēlieši sāka jaunu kodoldegvielas avotu meklējumus.
Kā pirmais par Izraēlas kontaktiem ar Argentīnu uzzināja Kanādas izlūkdienests, kas sagatavoja atbilstošu ziņojumu valdībai, taču par jau notikušo darījumu. Pēc tam Kanādas izlūkdienesti dalījās savā informācijā ar kolēģiem no Lielbritānijas, kuri, savukārt, nekavējoties nodeva to amerikāņiem.
Vienlaikus nedz ASV vēstniecībai, nedz CIP aģentiem Izraēlā neizdevies neko noskaidrot par dzelteno keku, un ASV vēstniekam Volvortam Barburam tika uzticēts ievākt ziņas augstākajā līmenī. 1966. gada jūnijā viņš šī iemesla dēļ vairākas reizes tikās ar ebreju valsts ārlietu ministru Abbu Evenu, tomēr Izraēlas ārpolitiska resora vadītājs izvairījās no atbildes un solīja precizēt informāciju Aizsardzības ministrijā. „Ja Evens arī atbildēja Barburam, tad arhīvos par to ziņu nav,” teikts rakstā.
Urāna oksīda iegāde bija svarīgs Izraēlas noslēpums, tomēr tas galvenais kodolnoslēpums bija reaktoros izmantotās kodoldegvielas pārstrādes par ieroču plutoniju iekārtas esamība Dimonā, norāda Foreign Policy, noslēgumā norādot, ka Argentīnas dzeltena keka pārdošanas un izmantošanas militāriem mērķiem vēsture ir atgādinājums par starptautisku ierobežojumu neesamību tirdzniecībai ar urāna oksīdu.