Frenks Gārdners nevarēja paskatīties nāvei acīs, jo tā stāvēja viņam aiz muguras. Bumm! Kārtējais šāviens mugurā pacēla viņa ķermeni un kā milzu dūre ietrieca ar seju Rijādas putekļos. Vēlreiz. Un vēl. Sākumā viņš nejuta sāpes, uztvēra tikai apdullinošo skaņu un sajuta, ka ķermenis ir automašīnas karkass, kas pilnā ātrumā saduras ar sienu. Viņam vēl nesāpēja arī apziņa, ka nedaudz tālāk draugs un TV operators Saimons Kamberss ir miris no teroristiskās organizācijas Al Qaeda šāviena galvā.
Gandrīz piecus gadus un 14 operācijas vēlāk Frenks, tērpies pelēkā uzvalkā bez kaklasaites, ātri ieripo BBC TV centra kafejnīcā. Viņš joprojām ir BBC drošības lietu korespondents — ziņo par visu, sākot no Al Qaeda un beidzot ar pirātiem Somālijas piekrastē un notiekošo Irākā un Afganistānā, un joprojām dzīvo ātri. Tik ātri, cik viņam ļauj ratiņkrēsls.
Būdams no tiem vīriešiem, kas arī pusmūžā izskatās pēc puikām, Frenks ar lipīgu aizrautību stāsta par topošo grāmatu Tālie apvāršņi (Far Horizons), kurā būs 25 ceļojumu stāsti gan no laika "pirms" (slēpošana ar distanču slēpēm pie polārā loka, apmaldīšanās vulkāna krāteros Indonēzijas džungļos), gan "pēc". Kopš brīža, kad viņš vairs nespēj staigāt, Frenks vēlreiz ir iemācījies peldēt un nirt Ēģiptē, skavu balstīts, staigājis pa virvju tiltiem Kambodžā un piedalījies kalnu slēpošanas sacensībās invalīdiem. "Tas ir gandrīz kā ratiņkrēsls uz vienas slēpes. Kā ar velosipēdu — visu laiku jākustas un jānotur līdzsvars. Ja krīti, jāatstumjas ar slēpju nūju. Man vajadzēja trīs dienas, lai varētu nobraukt pa sarkanajām trasēm. Tā tik bija jautrība," viņš saka. "Es negrasos izlikties, ka tas ir tikpat forši, kā slēpot ar slaloma slēpēm. Bet tas ir labāk, nekā neslēpot vispār."
GANDRĪZ HOLIVUDA
Mani uz Londonu atvedusi Frenka iepriekšējā grāmata Asinis un smiltis (Blood and Sand), ko nespēju aizmirst jau vairākus gadus. Viņa dzīves gājums ir Holivudas filmas cienīgs, tikai bez saldi laimīgām beigām. Diplomātu dēlam liktenīga izrādījās sastapšanās ar mātes jaunības dienu paziņu Lielbritānijas Arābijas Lorensa līdzinieku. Malkodams tēju arābu līkajiem zobeniem, veciem kamieļu segliem un seglu pudelēm piekrautajā dzīvoklī, kas pasauli apceļot alkstošajam jauneklim šķita čukstam par tālām un neapgūtām zemēm, Frenks nolēma studēt arābu valodu. No tā brīža sākās viņa ceļojums pa Vidējiem Austrumiem. Viņš pats mācījās valodu un mācīja angļu mēli nabadzīgām ģimenēm Kairā, kā mugursomnieks apceļoja Maroku, dzīvoja pie beduīniem tuksnesī un pēc studiju beigām sev par pārsteigumu tika iecelts vadošā amatā britu bankā Bahreinā.
Nesasniedzis 30 gadu slieksni, Frenks bija kļuvis par japiju — pleiboju. Mustang kabriolets ar piecu litru motoru, uzņēmuma jahta personiskām izklaidēm, milzu māja ar peldbaseinu un kalpotāju un... neremdināma sajūta, ka tas nav viņam piemērots. Frenku vilināja žurnālistika. Viņš bija nopircis mazu kameru ar statīvu un ceļojumu laikā sievai par lieliem smiekliem centās filmēt sižetus. Taču sieva atbalstīja Frenku, kad viņš nolēma pamest banku un relatīvi vēlu sākt karjeru žurnālistikā. Ienākumu ziņā tas nesolīja neko līdzīgu sešciparu skaitlim bankā.
Šajā punktā Frenka dzīve saskārās ar Rīgu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc BBC TV kafejnīcā viņš mani uzņem tik sirsnīgi. 1995.gada vasarā ilgi pirms vemjošā britu vecpuišu ballīšu desanta ierašanās Frenks ar sievu apceļoja Latviju — Rīgu, Siguldu, Cēsis. Frenka acis samiedzas smieklos, atceroties, kā pirmajam izdevies iegūt atļauju filmēt Iļģuciema cietumā ("skarbas sievietes ar tetovējumiem un skūtu galvu; sižets gan neieraudzīja dienasgaismu") un kā viņš amatierfilmu pārdevis kādai Baltijas tūrisma firmai Londonā. Ar zaudējumiem.
Frenkam izdevās iekļūt BBC, kur reti sastopamās arābu valodas prasmes dēļ viņš kļuva gan par Tuvo Austrumu, gan pēc Al Qaeda uzbrukuma Dvīņu torņiem Ņujorkā — par drošības lietu korespondentu. Tur viņš sastapās ar savu nāvi.
SEŠI PRET DIVIEM
2004.gada maijā Al Qaeda bija sākusi lielāko uzbrukumu vilni, kādu Saūda Arābija jebkad bija pieredzējusi, dzīvojamo māju kompleksā aukstasinīgi nogalinot vairāk nekā 20 ārzemnieku.
BBC nespiež darbiniekus doties uz bīstamām vietām un nedraud atlaist, ja viņi to nevēlas. Saūda Arābija netika uzskatīta par žurnālistiem bīstamu valsti, un līdz tam nebija dzirdēts ne par vienu uzbrukumu rietumu žurnālistiem. Ar žurnālista vīzu nav iespējams pārvietoties bez valdības uzrauga, jo iedzīvotāji pret rietumniekiem mēdz izturēties ar aizdomām, agresīvi, ka tie slepeni filmē viņu sievietes vai spiego ārvalstu valdībām.
Spītējot sievas priekšnojautai, Frenks ar operatoru Saimonu Kambersu (36) pāris stundu pirms aizbraukšanas devās filmēt vienu no Rijādas priekšpilsētām. Lai arī Suvaidi pirms pusgada bija notikušas apšaudes starp Al Qaeda un likumsargiem, pēc tam tā bijusi mierīga vieta. Turklāt žurnālisti pat negrasījās doties iekšā šauro ielu labirintā, bet filmēt no attāluma. Valdības uzraugs bezrūpīgi apgalvoja, ka viss ir droši, tādēļ 10 minūšu vietā viņi uzkavējās pusstundu. Turpmākais ir ekstremāls piemērs teicienam par atrašanos nepareizā vietā nepareizā laikā.
"Kamēr mēs filmējām, četri Al Qaeda biedri ceļoja no Rijādas ziemeļiem uz dienvidiem, lai sastaptu Arābijas pussalas organizācijas šefu un viņa pavadoņus. Drīz pēc satikšanās abas grupas sagadīšanās pēc pabrauca mums garām un iegriezās blakus ielā izlemt, ko darīt. Vadītājs nolēma, ka jānogalina, jo mēs esam neticīgie un rietumnieki svētajā zemē," izmeklētāju teikto atstāsta Gārdners. "Tas bija oportūnisms un gļēvulība visaugstākajā mērā. Esmu pārliecināts, ka nekas nebūtu noticis, ja mums būtu policijas apsardze."
Arābu tradīciju pazinēju Frenku vēlāk visvairāk šokējis, ka vēl pusstundu pēc uzbrukuma neviens no iedzīvotājiem, kas bija sapulcējušies apkārt, nav palīdzējis. Pasniedzis glāzi ūdens vai izsaucis palīdzību. Kāds vienīgi nofotografējis asiņainā baltā kreklā zemē uz elkoņiem gulošo jau paralizēto Gārdneru un nosūtījis attēlu TV kanāliem, kur to ieraudzīja Frenka vecāki. Lai netraumētu abas mazās meitas, viņām tika stāstīts, ka tētis sašauts rokā.
Viņš to vairs nezināja. Frenku bezsamaņā ar 11 šautām brūcēm un līdz 30 grādiem atdzisušu ķermeni ieveda Rijādas slimnīcā. Iekšējie orgāni bija tā sadragāti, ka no septiņiem metriem zarnu viņam bija palicis viens.
Ārstiem bija šaubas, vai Frenks izdzīvos. Viņš nāca pie samaņas pēc astoņām dienām. Pēc 11 mēnešiem Gārdners atgriezās BBC studijā.
Viena no sajūtām, kas paliek ilgi pēc grāmatas Asinis un smiltis izlasīšanas, ir dusmas, ka atlikušo mūžu Frenkam nāksies pavadīt ratiņkrēslā. Otra ir apjausma, cik dažādi vienus un tos pašus notikumus redz un uztver rietumu un arābu auditorija.
"Apmēram četrus mēnešus es sēroju un raudāju par savu veco ķermeni. Es nevaru apgalvot, ka kaut mazākajā mērā apsveicu jaunā ierašanos, bet kāda ir izvēle? Grimt un aizrīties pašnožēlā vai mēģināt dzīvot un izbaudīt to, kas palicis," viņš lietišķi saka. "Mani gurni kustas pietiekami labi, lai es varētu staigāt ar skavām. Es šogad esmu bijis Afganistānā skatīties, kā arābu valstis apmāca karavīrus cīņai pret terorismu, Ēģiptē, Kambodžā, tad došos uz Tuvajiem Austrumiem. Es vairs nevaru pārmest pār plecu mugursomu, iziet pa durvīm un vienatnē ar mazo kameru apceļot valstis, kas man liekas žurnālistikas tīrākā forma. Tomēr es joprojām varu nodarboties ar žurnālistiku."
DAŽĀDIE TERMINI
To, cik ļoti kopš 2001.gada 11.septembra attīstījusies "kara pret terorismu" koncepcija, labi pastāsta termini. Karu pret terorismu, ko musulmaņu pasaule uztvēra kā sinonīmu uzbrukumam islāmam, pakāpeniski nomainījusi cīņa pret vardarbīgu ekstrēmismu. ASV administrācija to jau dēvējot par garo karu. Termini nozīmē daudz. Pēc Gārdnera domām, bijis nepareizi rietumu nodomus Afganistānā pēc talibu režīma gāšanas nosaukt par atjaunošanu jeb rekonstrukciju, ja tā drīzāk bijusi gan fizisko, gan valsts struktūru būvēšana tukšā vietā.
"Karš ir nepareizs vārds, jo tur, kur ir uzvarētājs, ir arī zaudētājs. Un, ja viņu pazemo un to nepārtraukti bāž degunā, rodas spēcīgas atriebības jūtas. Paskatieties, kā pēc Pirmā pasaules kara Vācijā gaisotne sabiedrībā radīja atbalstu Hitlera idejām," saka Gārdners. "Manuprāt, tā ir cīņa par idejām. Nevis cīņa, kurā viena valsts vai viena vara cīnās pret otru, bet gan situācija, kurā mērenais vairākums cīnās pret vardarbīgo mazākumu vai ekstrēmismu." (BBC iekšējā kārtība aizliedz lietot vārdu "terorists", jo, tā kā šim vārdam nav vienotas starptautiskas definīcijas, vieniem tas nozīmē "terorists", bet citiem — "brīvības cīnītājs".)
Frenks pajoko, ka aizejošā ASV prezidenta Džordža Buša un Al Qaeda oficiālā līdera Osamas bin Ladena vienīgā kopīgā pārliecība bijusi atziņa, ka Irāka būs centrālā frontes līnija cīņā pret vardarbīgu ekstrēmismu.
"Pirms diviem gadiem Al Qaeda bija tuvu tam, lai pasludinātu miniatūru valsti — emirātu lielākajā Irākas provincē Anbārā, kuru par aizliegto zonu uzskatīja gan rietumnieki, gan vietējie drošības spēki. To bija iecerēts padarīt par bastionu, no kura lēni spraukties citur Tuvajos Austrumos. Kopš tā laika viņi ir cietuši smagus zaudējumus, izdzīti no Irākas lielākās daļas, bet joprojām bīstami un spējīgi rīkot pašnāvnieku uzbrukumus ar lieliem cilvēku upuriem," pašreizējo situāciju raksturo žurnālists. "Pēdējo triju mēnešu laikā viņi ir zaudējuši astoņus operatīvos vadītājus, kam gan ir atrasti aizstājēji. Aktivitāte pārceļas vairāk uz Afganistānu, Pakistānu un Ziemeļāfriku. Ja viņiem izdotos tikt pie masu iznīcināšanas ieročiem, es ne mirkli nešaubos, ka viņi tos izmantotu."
Ironiski, bet bin Ladens 1996.gadā savu pirmo TV interviju rietumu medijos piedāvāja BBC, bet tā nojuka, un klāt tika ASV kanāli. Viņu būtu intervējis Gārdners.
Žurnālists uzskata, ka tagad bin Ladena notveršanai būtu tikai simboliska loma. "Operāciju vadības ziņā bin Ladenam nav ietekmes kopš 2001.gada novembra," viņš saka.
Baraka Obamas ievēlēšana par ASV prezidentu arābu pasaulē tiekot uztverta ar entuziasmu. Ne Al Qaeda acīs, kas viņu jau rasistiski nolamājusi. Taču talibu runasvīrs, kuru Gārdners nesen gandrīz stundu intervēja BBC radio, sacījis: ja ārzemju karaspēks aiziet no Afganistānas, viņi varētu sadarboties ar jauno administrāciju. Tiesa, gan viņš, gan citi drošības lietpratēji norāda uz situācijas bezcerību — ja karaspēks, kas atšķirībā no Irākas Afganistānā atrodas pēc demokrātiski ievēlētas valdības aicinājuma, aizies, visticamāk, arī valdība kritīs un atgriezīsies laiki, kuros islāma terorisms tika izauklēts.
"Ir jāaizmirst par ideju, ka eksistē viens maģisks risinājums, sudraba lode, piemēram, Palestīnas valsts izskatā, kas uzvarēs šai cīņā. Vienīgais, ko var darīt, ir lēnām samazināt vardarbību un samazināt stimulus, kas pievērš cilvēkus vardarbīgam džihādam (svētajam karam pret islāma pretiniekiem — aut.)," vērtē žurnālists. "Stimulu ir daudz. Palestīnas situācija, kura šai pasaules daļā raisa ļoti spēcīgas jūtas. Sajūta, ka islāma pasaulei uzbrūk, ka rietumu politika ir vērsta uz kolonizāciju un arābu valstu apspiešanu, balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Pievienojiet tam daudzus jaunus vīriešus bez darba, kas daudz ko salasās internetā, ierauga pazemojošās fotogrāfijas no Abū Graibas cietuma vai Gvantanamo, un jums ir cilvēks ar motivāciju doties džihādā."
Gārdners tic, ka viņa pieminētais mērenais vairākums aug augumā. Tas nenozīmē sevis mānīšanu ar ilūziju, ka neliels vardarbīgu ekstrēmistu skaits nepastāvēs vēl ilgu laiku. Vēl kāds uzbrukums rietumu pasaules mērķiem esot gandrīz nenovēršams, jo izlūku aprindas atzīst, ka visus novērst diez vai spēs un vienmēr kāds izkļūs cauri tīklam. Taču arābu valstīs arvien jūtamāks esot noskaņojums, ka, par spīti rietumu smagajām kļūdām, ir svarīgi saliedēties ap Irāku un palīdzēt to atjaunot. Kad sākās asiņainie uzbrukumi valstu iekšienē, arābi sapratuši, ka Al Qaeda nav tikai drauds rietumiem. Daudzus pret džihādu noskaņojuši arī pašnāvnieku uzbrukumi ar bezjēdzīgiem civiliedzīvotāju upuriem.
Vai ir kāda valsts, uz kuru BBC drošības korespondents atteiktos doties? "Saūda Arābija," Frenks atbild bez vilcināšanās, un viņa zēniskā seja iegūst akmeņainus vaibstus. Pirmkārt, tādēļ, ka bagātās valsts valdība, kas žurnālistus uzaicināja un solīja nodrošināt aizsardzību, nespēja to pildīt un solīja kompensāciju, kuru neizmaksāja. Otrais iemesls esot solījums vecākiem un ģimenei. Drošības korespondentam pietiks darba arī citur.