"Man vienmēr liekas, ka esmu tuvu Dievam un saņemu viņa svētību," komentējot nu jau piecreiz veikto fiziski un morāli smago, daudziem kalnā kāpējiem ārkārtīgi grūto maršrutu, izteikusies Jamsenpa: "Taču es to jūtu tikai tad, kad esmu augšā".
Uzaugusi Indijas ziemeļrietumos attālā kalnu pilsētiņā netālu no robežas ar Butānu un Tibetu, viņa jau kopš bērnības izjutusi dabas varenību un tuvumu. Tomēr līdz alpīnisma rekordiem vēl bijis ejams tāls ceļš. Domas par Everesta iekarošanu radās, sākot strādāt dzīvesbiedra ceļojumu organizēšanas firmā, un drīz sieviete pati sāka trenēties alpīnismā. "Pēc tam es pieteicos augstākā līmeņa kursos un vairs nespēju no tā atteikties," viņa pauda.
Pirmo reizi doma par Everesta sasniegšanu radās 2009. gadā, un tā īstenota pēc divus gadus ilgiem intensīviem treniņiem, kas ietvēruši skriešanu, svaru zāli, jogu, aerobiku un klinšu kāpšanas vingrinājumus.
Everesta sasniegšana nenoliedzami ir bīstama - laikā no 1990. līdz 2016. gadam 111 alpīnisti gājuši bojā, cenšoties sasniegt pasaules augstāko virsotni.
"Kāpjot Everestā, tu riskē ar savu dzīvību," atzina Jamsenpa.
Tomēr tas nav atturējis no tiekšanās sasniegt rekordu un virsotni piecu dienu laikā sasniegt divreiz. Lai to īstenotu, izdevies iegūt sponsoru līdzekļus. Turklāt papildu grūtības, atšķirībā no pirmajām Everestā kāpšanas reizēm, togad sagājuši nelabvēlīgi laikapstākļi.