Uzbrucējs policijai zvanīja no Ūteijas salas, kur aukstasinīgi nogalināja 69 cilvēkus. Bērings-Breivīks policijai zvanīja pirms padošanās - 50 minūtes pēc slaktiņa sākuma un vēl pēc pusstundas.
Pirmajā telefonsarunā ar policiju viņš saka: "Jā, sveiki, esmu komandieris Anderss Bērings-Breivīks no Norvēģijas Antikomunistiskās pretošanās kustības." "Es pašreiz atrodos Ūteijā. Es vēlos padoties," viņš turpina.
Otrajā sarunā ekstrēmists norāda, ka "tikko pabeidzis operāciju Templiešu ordeņa vārdā". "Es pabeidzu savu operāciju, tādēļ es vēlos padoties," viņš saka.
Kā norāda apsūdzētā advokāts Geirs Lipestads, "mums ir grūti saprast, kādēļ viņš nenolika ieroci. It kā viņu kontrolētu autopilots".
Pats Bērings-Breivīks atklājis, ka, atrodoties uz salas, vismaz desmit reižu centies sazvanīt policiju, taču tas viņam izdevies tikai divreiz.
Pēc traģiskajiem notikumiem kritiķu krustugunīs nonākusi Norvēģijas policija, izskanot pārmetumiem, ka tā reaģējusi novēloti.
22.jūlijā pagāja mazliet vairāk nekā stunda kopš pirmā zvana par slaktiņu Ūteijas salā līdz brīdim, kad no aptuveni 40 kilometrus attālās Oslo atsūtītā īpašo uzdevumu vienība aizturēja Bēringu-Breivīku, kas uz salas jau bija paguvis nogalināt 69 cilvēkus, pārsvarā pusaudžus, kas piedalījās valdošās Darba partijas jauniešu nodaļas vasaras nometnē.
Īpašo uzdevumu vienība Delta uz notikumu vietu tika nosūtīta laivās, nevis helikopterā, jo tobrīd pieejamais helikopters nav bijis pietiekami ietilpīgs bruņoto policistu nogādāšanai salā. Televīzijas filmēšanas komanda Ūteijā ar helikopteru ieradās 15 minūtes pirms policijas.
Bērings-Breivīks 22.jūlijā sarīkoja sprādzienu Norvēģijas valdības ēku kvartālā Oslo centrā. Pēc tam viņš devās uz Ūteijas salu.
Saskaņā ar oficiāli apstiprinātajiem datiem sprādzienā Oslo centrā gāja bojā astoņi cilvēki un vēl 30 guva ievainojumus, bet apšaudē Ūteijas salā viņš nogalināja 69 cilvēkus, bet vēl 67 tika ievainoti.
Kā liecina Bēringa-Breivīka internetā publicētā dienasgrāmata, uzbrukumus viņš plānojis vismaz no 2009.gada un tos realizējis vienatnē.
Kā pamatojumu slaktiņam Bērings-Breivīks min naidu pret musulmaņiem un neapmierinātību ar Norvēģijas valdības īstenoto elastīgo imigrācijas politiku.
Lai gan Bērings-Breivīks atzinis, ka īstenojis uzbrukumus, savu vainu atzīt viņš atteicies, uzsverot, ka viņa rīcība bijusi "nežēlīga, taču nepieciešama".